(Evaņģ. Lūka 18 : 9 – 14) ...bet tādiem, kas paši bija pārliecināti, ka viņi ir taisni un ar nicināšanu skatījās uz visiem citiem, Viņš stāstīja šādu līdzību:

"Divi cilvēki aizgāja uz Templi Dievu lūgt. Viens bija farizejs, bet otrs - muitnieks. Farizejs nostājās un lūdza pie sevis: “Es Tev pateicos, Dievs, ka es neesmu tāds kā citi cilvēki – laupītāji, ļaundari, laulības pārkāpēji vai arī kā šis muitnieks. Es gavēju divreiz nedēļā un maksāju desmito tiesu no visiem saviem ienākumiem.” Turpretim muitnieks, iztālēm stāvēdams, neuzdrošinājās pat acis pacelt uz debesīm, bet sita pa savām krūtīm un sacīja: “Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs!” Es jums saku: viņš nogāja savās mājās taisnots, labāks par otru. Jo katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts..."

************************************************************************

                                                 saīsinājumi tekstā:

                                                    “RKB”= Romas Katoļu Baznīca

                                                    “AB”=Anglijas Baznīca

...pasaulē sen jau vairs nepastāv viena vienota Kristīgā Baznīca (kā vienota organizācija vai struktūra – lai gan vismaz tradicionālās konfesijas vadās no klasiskajiem Kristīgās Pirmbaznīcas pamatpostulātiem...),  uz šādas bāzes izveidojušās jaunas konfesijas un denominācijas, izejot gan no Katolicisma, gan Pareizticības/ Ortodoksijas, gan caur Protestantisko Reformāciju, gan vairāk vai mazāk izejot pat ārpus tradicionāli klasiskās kristietības postulātiem...  Uz šodienu vairs nav iespējams pateikt, kura ir absolūti pareizā un vienīgi īstā konfesija, denominācija, baznīca...  Savā ziņā tā ir Dieva svētība un žēlastība – tik daudzas un dažādas iespējas slavēt un pielūgt Viņu, taču tās ir arī nopietnas problēmas, kuras vairojas, pastiprinoties pasaulīguma iespaidam... 

Dievam acīm redzot tīk dažādība – vai Viņš to vismaz pieļauj līdz zināmam laikam...

Par Anglikāņiem (un to meitas struktūru Episkopāļiem) zināšanas Latvijā parasti beidzas pie secinājuma, ka tā ir konfesija, kas Reformācijas laikā Anglijā atdalījās no “RKB”, un teoloģijā & praktiskajās izpausmēs ir “kaut kur pa vidu” starp “RKB” un Protestantiem (šeit parasti domājot Luterisko Baznīcu). Vēl kāds zinās, ka Rīgā, Daugavmalā, netālu no Rīgas pils ir Latvijā vienīgā “AB” celtne.

Tomēr – šeit kopumā esot nelielā skaitā, pirmās Latvijas brīvvalsts laikā 20.gs. sākumā Anglikāņi bija to konfesiju skaitā, kam bija Latvijas Civillikumā fiksētas tiesības, līdzīgi kā Romas Katoļu baznīcai, Evaņģeliski Luteriskajai baznīcai, u.c. tradicionālām konfesijām. Visticamākais, tas bija pamatots ar šīs konfesijas izplatību pasaulē, un it īpaši saistībā ar Latvijas politiski tuvajām attiecībām ar Angliju un ASV.

“Padomijas” laikā Anglikāņu darbība tika piespiedu kārtā izbeigta – nevarēja pieļaut “imperiālistu reliģiskā rupora” eksistenci pašā Rīgas centrā, kur garām pa krastmalu devās “brīvās padomju tautas” parādes, un kur blakus šai baznīcai atradās “tautas mīļotās” valdības un kompartijas tribīnes...

Anglikāņu baznīcas ēkā “padomijas” beigu posmā norisa visai intensīvs kultūras, mūzikas darbs (kas turpinās arī tagad).

Pateicoties Dievam un Latvijas neatkarības atjaunošanai, pagājušā g.s. 90-to gadu vidū ēku atguva un tajā atsāka darboties “AB” “Sv.Pestītāja” draudze – angliski runājošo draudze, kurā dalību ņem dažādu tautību, valstu, profesiju pārstāvji, kuri uzturas Latvijā un Rīgā. Tā ir draudze, kas iekļaujas tieši “AB” struktūrās, ar Kenterberijas arhibīskapa virsvadību.

Daži būs dzirdējuši, ka Anglikāņi (un to “variācija” – Episkopāļi) pasaulē pazīstami ar liberālu pieeju saasināti uztvertiem jautājumiem sabiedrībā kopumā un kristietībā it īpaši – t.sk. attieksme par netradicionālām dzimumattiecībām, ģimeni, u.c. Pateicoties atsevišķu prominentu personu (kuras vairāk vai mazāk ir saistītas ar Anglikāņiem) uzskatiem, šis jautājums beidzamos gados aktualizējies arī Latvijā.

Tomēr viss iepriekš minētais ir tikai fragmentāras, vispārinātas un reizēm tendenciozas vai vienpusīgas uzziņas par Anglikāņiem / Episkopāļiem, kas ir gana daudzpusīgs, gana pretrunīgs, gana savdabīgs, kur pastāv plaša viedokļu un pieeju dažādība.

Anglikāņu konfesija mūsdienās – faktiski tas ir pieņemts klasifikācijas apzīmējums “AB” kopā ar visām tām baznīcām & denominācijām, kuru “mātes baznīca" ir “AB”. Kopumā tas ir stipri neviendabīgs reliģisks veidojums, kura pārstāvjus reizēm vieno tikai veidošanās saknes un vēl tas, ka gandrīz visas šīs baznīcas & denominācijas savā praktiskajā darbībā pielieto “AB” izstrādāto “Book of Common Prayer” reglamentāciju.

 intro...

Pasaulē 20. – 21. g.s. mijā par Anglikāņiem varēja uzskatīt ap 70 ~ 75 miljonu kristiešu. Beidzamajos gadu desmitos draudžu izaugsme Ziemeļamerikā un Eiropā nav vairs tik strauja kā iepriekš, visjūtamākā tā ir Āfrikā, Āzijā un Dienvidamerikā, jo īpaši tajās baznīcās & denominācijās, kas ir vairāk vai mazāk harizmātiskas – kas cenšas ievērot klasiskās kristietības tradīcijas, apvienojot tās ar mūsdienīgumu.

Anglikāņi & Episkopāļi ir konfesija ar plašu doktrinālo, liturģisko, sakramentālo amplitūdu – pati “mātes baznīca”- “AB”, un no tās izaugušās baznīcas & denominācijas, kuras var nosacīti iedalīt:

-                           tādās, kas pilda vairāk vai mazāk gandrīz visus tradicionāli katoliskos kanonus, sakramentus, liturģiju, ievēro hierarhiju, u.c. (izņemot  pakļaušanos Romas pāvestam) – tā saucamā “augstā baznīca” – tai skaitā Harizmātiski Episkopālā Baznīca,

-                           tādās, kas ir izteikti humano-liberālas, sekulāras, ar stipri vienkāršotu liturģiju, tik ar pamatsakramentiem – tā sauktā “zemā baznīca”,

-                           tādās, kas ir kaut kur starp “augsto” un “zemo” baznīcu (līdzīgi šodien pasaulē attīstās arī citas baznīcas & denominācijas, kas izaug no pamatbaznīcām – “RKB” vai Pareizticības/Ortodoksijas...).

Daļā Anglikāņu (Episkopāļu) baznīcu & denomināciju (t.sk. pašā “mātes baznīcā”) akceptē sieviešu ordināciju priesterībā, daļā notiek arī netradicionālas dzimumattiecības piekopjošo ordinācija, kā arī daļā tiek pildīti visai savdabīgi rituāli, kas izveidojušies saskarē ar vietējām reliģijām (dažviet vērojama līdzīga tendence kā Salamana laikos, kad kanoniskā reliģija tika sapludināta ar pagānisko, pat iegūstot pagānisma tendences...)...

Daļā no Anglikāņu (Episkopāļu) patstāvīgajām baznīcām & denominācijām (Anglijas “mātes baznīcai” un Kenterberijas arhibīskapam nepakļautām)– šeit pieskaitāma arī Harizmātiski Episkopālā Baznīca – tradicionāli priesterībā tiek ordinēti tikai vīrieši (kam var būt ģimenes dzīve svētītā laulībā), kā arī kur ievēro Apustulisko pēctecību (kas ienākusi līnijās caur Antiohijas Apustulisko Katoļu Baznīcu, Anglikāņu Baznīcu, Brazīlijas Apustulisko Katoļu Baznīcu, Romas Katoļu Baznīcu), kur netiek atbalstīta netradicionālu dzimumattiecību piekopšana, u.t.t.

ieskats Anglijas Baznīcas / Anglikāņu vēsturē Britānijas salās / Lielbritānijā...

                Britānijas salās kristīgā baznīca sākotnēji veidojās patstāvīgāka, sākot jau ar agrīno ķeltisko Katolicisma versiju, mūsu ēras pašā sākumā kopā ar Romas leģioniem tur ieceļojot pirmajiem kristiešiem. Kristietība mūsdienu Anglijas, Skotijas, Īrijas teritorijā izplatījās, pateicoties ceļojošo mūku evaņģēlistu darbībai – zināmākie no tiem ir Patriks, Kolumbāns, Kolumba. Tolaik tur darbojās arī Pelagijs, kurš pazīstams kā Augustīna oponents (Classic Christian books (in @format)En.

Ķeltiskā kristietības izpratne vairāk saskanēja ar Bizantijā nostiprinošos Pareizticību (Ortodoksiju). Šīs tendences tur pastāvēja vēl vairākus gadsimtus. Pateicoties klosteru noslēgtībai un mūku uzcītībai, ķeltu kristietība palika par kristiešu sākotnējo vērtību glabātāju cauri gadsimtiem, nesot šīs vērtības atkal atpakaļ uz pārējo Eiropu. Piemēram, tādas nianse – individuālā grēksūdze, ko tagad praktizē gan Katolicismā, gan Pareizticībā, pirmoreiz sakramentāli sāka pielietot ķeltu kristieši. Ķeltu kristietībā arī ilgstoši atzina Origena atbalstītās idejas, u.c.

Kristietības ietekme Britānijā samazinājās pēc Romas impērijas karaspēka atsaukšanas V gadsimtā, jo ķeltus vairs neaizsargāja Romas organizatoriskās struktūras un armija. Pagāniskie anglo-sakši sāka izspiest ķeltus no to ierastajām dzīves vietām.

Ar laiku, “RKB” kļūstot par sava veida Rietumu Romas impērijas mantinieci, izplatot savu tiešo varu arī līdz Britānijas salām, arī “RKB” izmantoja ceļojošo mūku uzņēmīgumu un pārliecību (piemēram, Anglijas Augustīns). Par kristianizētu un pakļautu Romas garīgajai virsvadībai Anglijas tagadējo teritoriju var uzskatīt sākot ar 663.~ 668.g.

Ķeltiskā kristīgā baznīca Īrijā gan neatzina Romas virsvadību līdz ~ VIII gadsimtam. Mūsdienās Īrijā un Anglijā vēl aizvien pastāv neatkarīgas ķeltu baznīcas, kas sevi dēvē par pirmo ķeltu kristiešu tiešajiem pēctečiem.

Par “AB” kā izveidotu sistemātisku struktūru varam runāt, sākot ar 668. gadu, kad “RKB” sūtnis Teodors ieradās Anglijā un sāka veidot diecēzes, kuru robežas “AB” nedaudz mainītā veidā pastāv līdz pat šodienai. Tika organizētas arī baznīcu skolas, kas kļuva par kristietības un vispārgarīgo vērtību izplatītājām. Toreizējās “AB” pārstāvji bija tie, kas devās evaņģelizēt ziemeļu Eiropas valstis un tautas. Ja vēsturisko laikmetu starp Rietumu Romas krišanu un Protestantisko Reformāciju Rietum- un Centrāl- Eiropā mēdz saukt par “tumšo laikmetu”, tad to grūti attiecināt uz kristīgās baznīcas attīstību kopumā un vēl jo vairāk uz Angliju, Skotiju, Īriju.

Pēc 1066.g., kad Vilhelms iekaroja Angliju, sāka veidoties labi strukturēta feodālā valsts, kas savukārt izmantoja “RKB” sistēmu, attiecīgi ļaujot baznīcai attīstīties – taču ne pilnīgi patstāvīgi, bet gan pragmatiskā saistībā ar valsts varu.

            Līdz  ~1530.g. “AB” un Anglijas valsts palika kā nopietns “RKB” un pāvesta atbalsts. Nominālisma, misticisma, u.c. pārstāvji gan mēģināja ietekmēt baznīcas dzīvi (J.Skots, V.Okams, R.Bēkons, u.c.), taču bez īpašiem rezultātiem. “AB” dzīvi maz ietekmēja arī kontinentālajā Eiropā notiekošais.

14.gadsimta beigās Dž.Viklifs (ko mēdz saukt par Reformācijas “rīta zvaigzni”) un Herfordas Nikolajs deva Anglijas tautai Sv.Rakstu pirmo tulkojumu dzimtajā valodā (pirmais pilnais Bībeles tulkojumiem kādas citas tautas valodā, atskaitot aramiešu, ebreju, grieķu oriģināltekstus un latīnisko Hieronīma veikto tulkojumu), prasot arī uzskatu revidēšanu par sakramentiem, izveidojot “lollardu” kustību.

Dž.Viklifa uzskati formēja arī Čehijas J.Husa domāšanas veidu. Šīs izpausmes var skatīt kontekstā ar toreiz visā Sv.Romas impērijā / “RKB” pārraudzītajās teritorijās veidojošos uzskatu dažādību (ieskaitot šķelšanos pašā “RKB” vadības galvgalī), par Sv.Rakstu nozīmīgumu, par baznīcas tradīciju nozīmīgumu, par Romas pāvesta varu, u.c., notiekot mēģinājumiem reformēt “RKB” vadības struktūras no iekšienes ar baznīcas koncilu palīdzību.

Tas bija laiks, kad Eiropas rietumdaļā sākās Renesanse (zināmā mērā pateicoties tam, ka Bizantija soli pa solim tika sagrauta, turku iekarota – līdz ar ko daudzi gudri prāti, kā arī rakstu materiāli u.c. visai strauji pārvietojās uz Eiropas rietumdaļu – jo īpaši Itāliju), uzplauka humānisma intelektuāļu idejas, atdzima antīkās mākslas, attīstījās ekonomiskās attiecības, ražošana, veidojās sabiedrības vidusslānis, veidojās jaunas pilsētas un valstis, vērpās politiskās intrigas – cilvēciskās vērtības kļuva arvien nozīmīgākas attiecībā pret mūžīgajām vērtībām & formējās augsne Protestantiskai Reformācijai.

“RKB” iekšējos Reformācijas mēģinājumos būtiskākā loma bija baznīcas un laicīgajai aristokrātijai, kamēr Protestantiskajā Reformācijā galvenā loma bija vidusslāņu pārstāvjiem... Savdabīgs redzējums uz briestošajām pārmaiņām lasāms T.Moora “Utopijā”.

16.g.s. pēc Roterdamas Erasma, M.Lutera un mazliet vēlāk arī pēc J.Kalvina ideju izplatīšanās arī Anglijā parādījās jauni Sv.Rakstu tulkojumi, notika mēģinājumi (Dž.Kolets, V.Tindeils, M.Koverdeils, J.Ovens, u.c.) līdzsvarot galējos punktus uzskatos & doktrīnā, u.c., kas bija izveidojušies no vienas puses “RKB”  un Pareizticībā, bet no otras puses – Luterismā un vēlāk arī Kalvinismā.

16.g.s. 30.-jos gados “AB” sarāva saites ar Romu & pāvestu. To nav iespējams traktēt viennozīmīgi un vienkāršoti, vēl jo vairāk, skatot kontekstā ar Eiropā notiekošo baznīcas Reformāciju.

Tā laika Anglijas karaļa HenrijaVIII ģimenes dzīve bija diezgan vētraina, ko pāvests neakceptēja (tā laika Eiropas katolisko valstu valdnieku laulībām vajadzēja ne vien baznīcas sakramentālo svētību, bet arī pāvesta akceptu, vēl jo vairāk, ja notika atkārtotas laulības...).

Ne HenrijsVIII, kurš noteikti gribēja tikt pie dēla / mantinieka, ne “RKB” pāvests uz kompromisiem  neizgāja... Tika piemeklēti reliģiska & juridiska rakstura pamatojumi, un Anglijas karalis pieņēma lēmumu atdalīt “AB” no pāvesta pakļautības (...vēl nedaudz gadu pirms tam Anglijas karalis HenrijsVIII bija labās attiecībās ar “RKB” un to atbalstīja pat karojot, par ko tika saņēmis atzinības zīmes kā “ticības aizstāvis”...). Pēc šīs oficiālās atdalīšanās vairs nepastāvēja formālie šķēršļi karaļa atkārtoto laulību svētīšanai no baznīcas puses, ko nu jau veica no Romas neatkarīgs Kenterberijas arhibīskaps...

Vēl viens būtisks aspekts – pēc “AB” atdalīšanas no Romas pāvesta ietekmes Anglijas karalis (un valsts kā tāda) pārņēma lielu daļu bagāto un ienesīgo baznīcas īpašumu, uz Romu vairs neaizplūda arī baznīcas kases ienākumi...

 Tika izveidota sava baznīcas struktūra, kas karaļa HerijaVIII valdīšanas laikā vēl palika tā pati “RKB” gan pēc satura, gan pēc izpausmēm – tikai ne vairs ar Romas pāvesta, bet ar Anglijas karaļa virsvadību, kurš apstiprināja Kenterberijas arhibīskapa statusu tiešajā Anglijas baznīcas darbībā.

Šis karaļa virsvadības (“supremacy”) aspekts ir fundamentāla izmaiņa (līdzīga situācija ir bijusi arī ar Grieķu Katoļiem un Pareizticīgajiem, jo Bizantijas valdnieks arī bija baznīcas virsvadītājs. Līdz pat šodienai Pareizticīgā baznīca ir cieši saistīta ar laicīgās varas augstākām struktūrām, lai gan pavirši raugoties, piemēram Krievijā, baznīca un valsts itkā ir šķirtas...) “AB” HenrijaVIII laikā vēl neatkāpās no “RKB” pamatnostādnēm, lai gan tika adaptētas dažas idejas, dogmas, tradīcijas un prakse no Britānijas salās agrāk izplatītā ķeltiskā Katolicisma un Pareizticības.

Faktiski, šeit tad arī ir vēsturiskā un teoloģiskā robežšķirtne starp Anglo-katolicismu un Anglikānismu...

Nākot pie varas karalim EdvardamVI, Protestantisms ieguva daudz lielāku iespaidu “AB” – šī karaļa kapelāns bija Kalvinisma piekritējs Dž.Nokss, kurš vēlāk kļuva par vienu no Protestantiskās reformācijas līderiem Skotijā, kopā ar T.Kārtraitu u.c.1572.g. stāvot pie Prezbiterānisma šūpuļa.

“AB” tā laika vadošie kalpotāji T.Krānmers un E.Seimors, kurus bija nozīmējis jau HenrijsVIII, turpināja izstrādāt “Book of Common Prayer”, kas reglamentētu visu nepieciešamo “AB” darbības vajadzībām (“Mūsu Tēvs / Tēvs mūsu...” lūgšana kādu to visā pasaulē lieto angliski runājošās baznīcas – gan pati “AB” un tās atzari, gan protestanti, gan “RKB”, nāk no tā laika tulkojuma, kas pirmoreiz parādījās tieši “Book of Common Prayer” – kas dažreiz gan tiek izteikta mūsdienīgākā valodā).

Uz laiku Protestantiskās reformas tika pārtrauktas nākot pie varas karalienei Marijai, kura bija izteikta “RKB” atbalstītāja. Tas sasaucās ar Eiropas kontinentālajā daļā notiekošo cīņu starp Protestantismu un “RKB” uzsākto Kontrreformāciju.

Nākot pie varas karalienei Elizabetei, Protestantisma iespaids “AB” atgriezās un nostiprinājās galīgi, taču ne radikālās izpausmēs – jo Elizabete izgāja uz saprātīgiem kompromisiem gan iekšpolitikā, gan arī reliģiskajos jautājumos.

Politiskajās starpvalstu attiecībās viss attīstījās līdz karadarbībai, kad “RKB” atbalstošās Spānijas “Neuzvaramā armāda” mēģināja salauzt Anglijas dumpīgo garu – taču “neuzvaramie” tika uzvarēti...

Karalienei Elizabetei izdevās rast zināmu kompromisu arī ar Skotijas Prezbiterānismu – līdz tam daudzus gadus Skotija bija Francijas sabiedrotā un Anglijas sāncense / pretiniece.

Kopš tā laika Anglija soli pa solim veidojās par starptautisku Lielbritānijas impēriju – attiecīgi visā pasaulē izplatot arī “AB” nostādnes. Nu jau vēsturiskās Lielbritānijas impērijas pastāvēšanas augļus mēs plūcam vēl aizvien – pielietojot angļu valodu kā saziņas līdzekli visā pasaulē, kā arī sastopoties ar Anglikānismu visā pasaulē...

Anglikānisms Reformācijas praktiskajā realizācijā (puritānisms, kongregacionālisms – R.Brauns, H.Barrou, V.Eimss, V.Perkinss, T.Kārtraits, Džekobs, Dž.Robinsons, u.c.), visa vienkāršotībā gāja tālāk par Luterismu kontinentālajā Eiropā, tuvojoties Kalvina & Cvingli uzskatiem, kas savā ziņā sasaucās ar Prezbiterānismu Skotijā (Anglija un Skotija reāli kļuva par vienu valsti tikai pēc 1603.g.): baznīcās altāri tika demontēti to vietā tika uztādīti vienkārši galdi, atteicās no svētbildēm, atzīts tika vienīgi vienkāršais krusts, bet ne krucifikss. Arī liturģija tika stipri vienkāršota, palika tikai pamatsakramenti – Kristība un Sv.Vakarēdiens, u.c. Baznīcas hierarhija gan palika tā pati tradicionālā, taču Apustuliskajai pēctecībai vairs netika pievērsta īpaša nozīme. Šie uzskati, dogmāti, liturģijas veids u.c. tika pārnesti arī uz tām teritorijām, kuras iekaroja vai ar kurām tirgojās Lielbritānija.

Būtiska vieta šajos ārpus Lielbritānijas “AB” attīstības procesos bija Ziemeļamerikai – nākamo ASV un Kanādas teritorijai. Ziemeļamerikas apgūšanu Anglija iesāka pēc 1606.g “AB” pakāpeniski kļuva par valsts baznīcu jauniegūtajās teritorijās.

Notika daži centieni (no augstākās garīdzniecības puses atjaunot saikni ar “RKB”, kā arī tika mēģināts atkal ieviest liturģiskāku, sakramentālāku kalpošanu, taču šīs tendences tika apspiestas...

Zināma interese par Anglijā un Eiropā notiekošo samanāma arī toreizējā Pareizticīgajā (Konstantinopoles) baznīcā, lai gan reāli ne Reformācijas / Protestantisma, ne attiecīgi Kontrreformācijas tur nebija – izņemot gadījumu, kad Konstantinopoles patriarhs Kirils pēc izglītošanās Ženēvā un pēc sakariem ar Anglikānisma pārstāvjiem, nosūtīja uz Angliju dāvinājumus, kā arī 1629.g. sarakstīja par grāmatu, mēģinot ieviest Kalvinisma idejas Bizantiskajā kristietībā. Patriarha Kirila nodoms neizdevās, viņš pats (pateicoties Pareizticīgās baznīcas vadošo kalpotāju nostājai, ne bez “RKB” “atbalsta”...) tika nosodīts, un ar to Protestantiskās Reformas mēģinājums Pareizticībā / Ortodoksijā beidzās pat īsti nesācies.

1647.-1648.g. Anglijā, Skotijā valsts baznīca kopumā kļuva prezbiterāniska, izstrādājot un pieņemot Vestminsteras ticības apliecinājumu. Taču pēc dažiem gadiem par Anglijas valsts galvu kļūstot O.Kromvelam, Prezbiterānisma iespaids tika stipri mazināts, atkal atjaunojot episkopālo sistēmu. Netiešas un alegoriskas liecības par šiem notikumiem lasāmas Dž.Miltona un Dž.Bunjana literārajos sacerējumos.

17.gs. iespaidu uz baznīcas dzīvi Anglijā atstāja racionālisms, humānisma idejas (F.Bēkons, I.Ņūtons, Dž.Loks, u.c.). Anglijā sāka attīstīties Deisms, kas ietekmēja ne tikai baznīcu, bet atstāja iespaidu arī uz laicīgo pasauli, izplatoties uz kontinentālo Eiropu, it īpaši uz protestantu zemēm. Tuvi savos uzskatos izrādījās gan Anglijas pārstāvji (E.Herberts, D.Jums, Dž.Tolnads, Šefstberijs, u.c.), gan Francijas domātāji un filozofi (Ž.Russo, Voltērs, D.Didro, u.c.), kas kopīgiem spēkiem nesa šos uzskatus tālāk. Šīs idejas vēlāk dzina asnus arī Amerikā (Deismam stipri simpatizēja Franklins, T.Džefersons, E.Allens, T.Peins, kuri ienesa Deisma dogmātus politiskajā pasaulē). Attīstot šo domu, ar zināmām iebildēm var pieņemt, ka Deisma idejas, savijoties ar humānismu, radīja Liberālismu, kura sekas savukārt ir Sociālisma un Komunisma ideju rašanās...

17.g.s. formējās un no “AB” atdalījās Baptisms (nejaukt ar anabaptistiem), kā vienu no galvenajiem aspektiem ticīga cilvēka dzīvē uzsverot apzinīgas kristīšanās nozīgumu (T.Helviss, Dž.Mortons, Dž.Spilsberijs, R.Viljamss, u.c.).

18.g.s., nespējot “atmodināt” “AB”, no tās izdalījās Metodisms, uzsvaru liekot uz piētismu, Dieva žēlastību un svēttapšanu, arī pastorālo praktisko kalpošanu (Dž.Veslijs, būdams Metodisma izveidotājs, tomēr pats līdz mūža beigām palika “AB” kalpotājs), no kuriem vēlāk 19.gs. beigās ~ 20.gs. sākumā jau ASV atdalījās Vasarsvētku (Pentakostālā) kustība), u.c.

Kā nākamie “atmodināt” Anglikānismu sāka eveņģēliskie kristieši, kas akcentu lika uz praktisko, pastorālo kalpošanu (Dž.Ņūtons, T.Skots, Dž.Hovards, u.c.). Svarīgs ieguvums, pateicoties eveņģēlisko kristiešu darbībai Anglijā, bija baznīcu “svētdienas skolu” izveide bērniem, sākot ar ~1780.g. (R.Reikss).

Uz Metodisma un evaņģēliskās kristietības kustības pamatiem izveidojās Pestīšanas Armija.

Lielbritānijā 19.gs. sākumā tika panākta ievesto vergu darba atcelšana – tas rosināja ražošanas attīstību un sabiedrības vidusšķiras veidošanos, kas atsaucās arī uz baznīcām.

1833.-1845.g. nopietnu iespaidu uz Anglikānismu atstāja Oksfordas kustība (Dž.Kebls, H.Ņūmens, u.c.), kas iespēja noformulēt rituālisma, sakramentālisma, apustuliskās pārmantojamības nozīmi un vajadzību, tādējādi liekot pamatus tā sauktās “augstās baznīcas” atdzimšanai Anglikānismā. Oksfordas kustības darbības vienas no sekām bija tādas, ka ap 1845.g. gandrīz 900 “AB” ordinēto kalpotāju pārgāja uz “RKB”, pašam H Ņūmenam ar laiku kļūstot par vienu no “RKB” tā laika populārākajiem kardināliem...

19.g.s. “AB” turpinājās darbības jēgas un tradicionālisma meklēšana. Daļa ordinēto “AB” kalpotāju ik pa brīdim turpināja pāriet uz “RKB”, savukārt daļa mēģināja veidot jaunas denominācijas, paliekot sadraudzībā ar “AB”, tomēr esot strukturāli un organizatoriski neatkarīgiem, esot vairāk vai mazāk protestantiskiem.

19.gs. beigās “AB” pamazām kļuva arvien tradicionālāka, sāka pielietot klasisku liturģiju, sakramentus (gan pēc principa 2 + 5), u.c. Taču – “AB” rituāli liturģiskais spārns aizvien sastapās ne vien ar iekšēju pretestību, bet arī ar valsts attieksmi – valsts nevēlējās redzēt baznīcu kā spēcīgu struktūru, bet gan tik kā vajadzīgu piedēkli laicīgās varas atbalstam.

1869.g. “AB” oficiāli tomēr tika nošķirta no valsts, lai gan neoficiāli un praksē šīs saites palika. Viens no redzamākajiem apliecinājumiem tam bija “AB” mēģinājums 1928.g. ienest korekcijas “Book of Common Prayer” – valsts vadība to nepieļāva...

                 īss ieskats Anglikānisma vēsturē ārpus Lielbritānijas...

Anglikānisms ārpus Anglijas, nebūdams tiešā Londonas politikas un Kenterberijas arhibīskapa pārredzamībā (gan oficiāli palikdams saistībā), attīstījās savādāk kā metropolē. Pēc nostiprināšanās Ziemeļamerikā 17.gs., “AB” tomēr pakāpeniski zaudēja savu nozīmīgumu. Arvien lielāku ietekmi sāka iegūt Metodisms, kongregacionālisti, kvēkeri, kā arī Prezbiterānisms, puritāņi un Baptisms, arī Luterānisms un kalvinistiskie Reformāti, u.c... Pieaugot pārceļotāju skaitam no Eiropas, arvien lielāku iespaidu Amerikā sāka iegūt arī “RKB”.

1785.-1789.g. ASV izveidojās „Episkopāli Protestantiskā baznīca”, kas palika ūnijā ar “AB”, taču darbojās nosacīti patstāvīgi. Viens no šīs baznīcas izveidošanās iemesliem bija “AB” struktūru cenšanās nezaudēt ietekmi, salīdzinājumā ar citām protestantu baznīcām & denominācijām. Tas bija īpaši svarīgi, Amerikai ieejot neatkarības fāzē, jo “AB” cilvēkiem psiholoģiski asociējās ar Lielbritānijas impēriju, no kuras kundzības bija jāatbrīvojas. Notika daļēja “fasādes / nosaukuma” nomaiņa – gan nemainot saturu...

19.gs. ASV Episkopāli Protestantiskajā baznīcā sāka veidoties atsevišķas denominācijas, kas ar laiku izgāja no tās, izejot arī no ūnijas ar “AB”.

19.gs. beigās, 20.gs. sākumā daļa Anglikānisma – Episkopālisma pārstāvju ASV atrada kopsaucējus ar jaunveidojošos Vec-Katolisko baznīcu.

Arī citās pasaules daļās un kontinentos caur Lielbritānijas koloniālo politiku izplatījies Anglikānisms palika vairāk tradicionāls, tuvāks Katolismam. Daļā Āfrikas un Dienvidamerikas valstu izveidojās Episkopālās baznīcas diecēzes, kas palika saistītas ar Anglikāņu Episkopāļu ūniju.

20.gs. ASV daļa anglikāņu / episkopāļu tuvinājās Pentakostālisma (Vasarsvētku) kustībai.

20.gs. uz Anglikānisma / Episkopālisma bāzes izveidojās jaunas patstāvīgas struktūras – rituālisti / tradicionālisti turpināja “augstās baznīcas” līniju, uzsvaru liekot uz tradicionālām vērtībām un izpausmēm, mēdzot sadarboties ar katoliskajām / ortodoksālajām baznīcām & denominācijām, kā arī ar daļu no luteriskajām baznīcām.

Humānistiski, liberāli, sekulāri noskaņotie baznīcas pārstāvji palika pie tā sauktā “zemās baznīcas” modeļa ar vienkāršotu liturģiju, vienkāršotu izpratni par sakramentiem, ar katolisko jēdzienu un vērtību vairāk vai mazāk ignoranci.

Pastāv arī zināms slānis baznīcu & denomināciju, kurās ievēro un pielieto jauktu pieeju liturģiskajiem, sakramentālajiem, u.c. jautājumiem

Viena no patstāvīgajām Anglikānisma denominācijām ir arī Harizmātiski Episkopālā Baznīca, kas pastāvot tradicionālismā, pauž sākotnējā ķeltu Katolicisma versiju & “augsto” Anglikānismu, saskaņojot to visu caur harizmātismu. „HEB” ciena Kenterberijas arhibīskapu kā “mātes baznīcas” līderi, taču praktiski ar to nav tieši saistīta ne strukturāli, ne organizatoriski. Līdz ar to arī “HEB Sv.Gara” draudzi un Rīgā līdz šim jau esošo “AB” “Sv.Pestītāja” draudzi vieno Anglikāņu konfesijas nosaukums un izcelsme, pamati, taču citādi tās ir savstarpēji neatkarīgas draudzes, katra ar savu ievirzi. Šīs draudzes ir vienlaikus līdzīgas un atšķirīgas – Dievs mums katram dod izvēles iespējas... vismaz līdz laikam...

rezumē:   

Vēsturisko procesu un laika gaitā veidojušos viedokļu atšķirību dēļ Anglikāņu konfesijas “mātes baznīca” – “AB” (“Church of England”) ir palikusi par visai nosacītu konfesijas centru, kur oficiālais līderis joprojām ir Kenterberijas arhibīskaps, kurš gan reāli ir ar minimālām iespējām ietekmēt procesus Anglikāņu konfesijas (Anglikāņu – Episkopāļu ūnijas) iekšienē, kā arī saistībā ar to...

20. – 21.g.s. mijā vairs nav iespējams viennozīmīgi pateikt, kam tuvāks ir Anglikānisms – Katolicismam / Ortodoksijai vai Protestantismam. Pati “mātes baznīca” un Anglikāņu – Episkopāļu ūnija, kā arī patstāvīgās anglikāniskās denominācijas aptver pilnu spektru – no katoliski / ortodoksāliem tradicionālistiem līdz ekstra liberāļiem.

Sekojoši – daļai vienkārši ticīgo un arī ordinēto kalpotāju Anglikānisms ir kā tilts uz Katolicismu / Ortodoksiju, daļai tā ir pašapziņu ceļoša īpašas piederības izjūta, bet daļai – ņemot vērā šodienas pasaules humānisma liberālās tendences & mēģinājumus baznīcu sekularizēt – tas kļūst par ērtu sānceļu...

* <katolicisms, katolisks, katoļu...> šajā ieskatā pārsvarā tiek lietoti lai norādītu uz “vienu, svētu, vispārīgu (jeb universālu, jeb katolisku) Kristīgo Baznīcu”, nevis tikai uz Romas vai Grieķu Katoļu baznīcām

** <ortodoksāls, ortodoksija...> šajā ieskatā pārsvarā tiek lietoti pareizticības / austrumu kristietības apzīmēšanai. Šī apraksta / ieskata autors vadās no zināmā  pieņēmuma, ka “ortodoksija” uzskatāma kā paralēle “fundamentālismam” – būtībā šos terminus var savstarpēji aizvietot (ortodoksija un fundamentālisms ir iespējami jebkurā reliģijā, ikvienā dogmatikā – piemēram, protestantisma fundamentālisti...) – lai gan tie nav pilnvērtīgi sinonīmi (tāpat kā „patiesība” un „taisnība” var būt viena otrai blakus, taču nav viens un tas pats...  Apzīmējumu “Ortodoksālā” jeb “Pareizticīgā” baznīca Bizantijā (Konstantinopolē) austrumu kristieši sāka lietot, lai atšķirtos no rietumu “Romas Katoļu” baznīcas – sākotnēji Kristīgā Baznīca kopumā tika saukta par “katolisku” (grieķiskas cilmes vārds). Problēmas teoloģijā, dogmatikā, u.c., vēlāk arī strukturālās atšķirības radās un padziļinājās, brūkot un sadaloties Romas impērijai – mainoties un pārveidojoties laicīgajām pārvaldes formām, tika “vilkta līdzi” arī oficiālo reliģiju vēstošā baznīca – lai gan Kristīgā Baznīca savā būtībā un sūtībā ir garīgs veidojums, tomēr praktiskajā dzīvē to pārstāv un realizē fiziski cilvēki ar savām vājībām un attieksmi...

“Harizmātiski Episkopālā baznīca”

jeb “International Communion of the Charismatic Episcopal Church” / ICCEC En -         

Anglikāņu En   &    Katoļu En  skatījumā

pārskata autors:   

HEB priesteris     :