Ne visi Anglikāņi / Episkopāļi atzīst viendzimuma laulības, homoseksuāļu ordināciju, u.c.

90-to gadu vidū Igaunijā un tagad no 2004.g. arī Latvijā ir ienākusi viena no patstāvīgajām Anglikāņu – Episkopāļu denominācijām, kas balstās uz Anglikāņu teoloģijas un liturģiski tradicionālās prakses, taču nav saistīta ar Kenterberijas arhibīskapa vadīto liberālo Anglikāņu – Episkopāļu ūniju.

Harizmātiski Episkopālā Baznīca jeb neo-ortodoksālie anglikāņi noraida to sabiedrības un baznīcas attīstības modeli, kuru piedāvā dažas rakstā minētās un citas prominentas personas arī Latvijā.

HEB balstās uz kristīgās baznīcas kopīgiem, sākotnēji tradicionāliem, klasiskiem pamatpostulātiem – lai gan vienlaikus cenšas rast arī kopsakarības ar mūsdienu realitāti, noraidot sekulārismu baznīcā. HEB iekļaujas tajā kristīgās baznīcas „nišā”, kur harizmātisms (runāšana / lūgšanas mēlēs, pravietošana, dziedināšana, ...) netiek uztverts kā pašmērķis un pareizākums pār citiem, bet gan kā Sv.Gara darbs cilvēkos to dvēseļu glābšanai (pestīšanai).

Tādēļ, kad Vecrīgā notika „praids”, šī raksta autors kopā ar citu Latvijas konfesiju tradicionāli domājošiem pārstāvjiem piedalījās ekumeniskajā aizlūgumā Rīgas Domā.

no LELB Arhibīskapa J.Vanaga teiktā:

 

 

 

 

HomoseksuālismS  – dāvana kas nav no Dieva...

 

priesteris  J.I.Danielsons (tēvs Jānis)   2005.g.

Harizmātiski Episkopālās Baznīcas (neo-ortodoksālo anglikāņu) arhibīskapa pārstāvis Latvijā,

 

      ...šī raksta autors nepretendē uz absolūto patiesību, jo tā visā pilnībā ir zināma tikai Dievam, taču – ja kādam nav īsti skaidri attieksmes vai attiecību jautājumi,

tad pēc šī raksta vajadzētu pārlasīt Pāvila vēstījumu Korintiešiem_1 (kā minimums). Pēc tam nāktu Jāņa evaņģēlijs, ...

 

...rakstā nav īpaši izceltas ar šo tematiku saistītās Sv.Rakstu vietas, jo tādu ir pietiekoši daudz –

 ...kam ausis dzirdēt, lai dzird...

 

 

 

Latvijā par netradicionālām dzimumattiecībām dzirdētais, lasītais pārsvarā bijis no savstarpēja aizvainojama pozīcijām, pēc principa ”tu esi muļķis – nē, tu pats esi muļķis”. Tomēr tendence ir jūtama – uzskati, kas pausti Latvijas masu mēdijos, pārsvarā ir netradicionālus dzimumsakarus un dzīvesveidu aizstāvoši – ka tas ir normāli, tik sabiedrība ir atpalikusi, muļķīgi reliģioza, neatzīst cilvēktiesības.

Netradicionālu dzimumorientāciju pilnībā izpratis un izskaidrojis nav vēl neviens – ne zinātnieks, ne ārsts, ne priesteris. Zinātnieki parasti apgalvo to, ko spēj saskatīt, sataustīt; ārsti parasti ārstē konkrētas miesīgas slimības, un tikai daļa no viņiem grib un spēj iedziļināties ne-fiziskajā. Te sākas garīgās jomas speciālistu darbība lauks, un tas tikai aug plašumā. Arvien vairāk zinātnes eksperimentu un atklājumu apstiprina, ka gars ir noteicošs pār fizisko matēriju. Arī homoseksuālisma problēma lielā mērā ir šajā sfērā – te saskaras psihiatrija, psihoanalīze, pastorālaprūpe, dvēseles un gara dziedināšana caur baznīcu...

Homoseksuālisms, biseksuālisms pastāv no neatminamiem laikiem. Un, ja šī izpausme, vajadzība, dzīvesveids nav pretdabiski – pieņemot, ka pasaulē nekas nenotiek bez Radītāja ziņas, liekas – vai kas tāds varētu notikt, ja Dievs to nepieļautu?  ...bet nav jau pasaule tikai melnbalta, bet gan krāšņi varavīkšņaina.

Pasaule ir pilna arī dažādu dīvainību, arī ne-mīlestības pilna, ne-harmoniska. Jā, diemžēl Dievs pieļauj nevainīgu zīdaiņu slepkavības un bērnu prostitūciju, narkomāniju, azartspēles, kurās cilvēki nospēlē ne vien naudu, bet jebkuras vispārcilvēciskās vērtības. Dievs pieļauj naidu, ļaunumu un arī homoseksuālismu, mīlestības surogātu. Taču mēs esam raduši Viņu saukt par mīlestības, miera un taisnības Dievu – kā tas iet kopā !? Iet kopā – jo Dievs nepieņem grēku, bet grēciniekam durvis pie Radītāja vienmēr ir atvērtas, atliek tikai to atzīt un ieiet.

Mums ir dota izvēles iespēja, bet ne pilnīga brīvība. Mēs varam izvēlēties, kuru ceļu iet, kuru viedokli atbalstīt – būt Dieva miera un patiesas mīlestības vairotājiem, vai izpatikt mirkļa instinktiem, piekopt perversijas, indēt gara pasauli, tuvinot arī šo civilizāciju katastrofai... ...jūs nemirsiet vis, jūs būsiet kā dievi... – tas skan tik pazīstami...

Šeit nākas piebilst, ka ne katrs, kurš gribēti vai negribēti ir saskāries ar homoseksuālisma problēmu savā paša dzīvē, iestieg tajā, un ne katrs to skaļi deklarē kā normu, vēl vairāk – ne katrs kurš ir seksuāli ne-tradicionāli tendēts, cenšas kļūt par šīs sfēras un izpausmju ideologu, aizstāvi...

Salīdzinājumam var teikt – Dievs, piemēram, pieļāva, ka nešķīstais var atņemt Ijābam visu vērtīgo, mocīt, taču neļāva salauzt cilvēka garu, atņemt dzīvību. Savukārt tieši uz to savā veidā pretendē netradicionālu dzimumdzīvi un izlaidību aizstāvošie apoloģēti – salauzt, „nomainīt” garu, cenšoties parādīt, ka velns jau nav tik melns kā to mālē. Piedevām, daudzi no viņiem nevar (negrib) veikt vienu no galveniem cilvēcei dotiem Dieva uzdevumiem – augļoties un vairoties, respektīvi, darīt pasauli pilnu ar patiesu mīlestību, nevis ar mīlestības surogātu, kas bendē miesu, cenšoties sabendēt arī dvēseli, garu. Daļa homoseksuāļu to smagi pārdzīvo, daļa –  lepojas un taisa biznesu pārprastas demokrātijas un amorfas tolerances gaisotnē, piesedzoties ar cilvēktiesību vīģes lapu. Piedevām, pasaulē jau atļauj ne tikai viendzimuma pseidolaulības, bet pat bērnu adopciju uz šādām „ģimenēm”...

...jūs nemirsiet vis, jūs būsiet kā dievi... – tas atkal skan tik pazīstami...

Savulaik R.Mūks ir labi parādījis sakni šai problēmai – nešķīstais ir Dieva pērtiķis, kas Viņam mērkaķojas pakaļ, censdamies radīt, taču atšķirībā no Visaugstākā, Kurš spēj radīt Visu no Nekā, nešķīstais spēj tikai parodēt – lai gan jāsaka, ka daudzreiz tas šim izdodas virtuozi, vismaz no cilvēku skatu punkta – taču ir labi arī zināms, ka ne viss ir zelts, kas spīd...

Homoseksuālisms, biseksuālisms dzīvnieku vidē nav sevišķi reta parādība, taču tas nav norma visur un vienmēr. Dzīvnieki to piekopj, kad nav iespējas normālām dzimumattiecībām, kad nav pietiekami abu dzimumu partneru, bet instinkti prasa savu, vai kad vecākie un stiprākie barā neļauj jaunajiem pildīt savas reproduktīvās vajadzības, vai tamlīdzīgi. Retos gadījumos – vienkārši relaksācijai. Bars uzrauga, lai šāds dzīvesveids nekļūtu noteicošs, jo primārā ir bara atjaunošanās. Ir zināmi gadījumi, ka pārāk “aizrāvušos” bars padzen vai pat likvidē.

Cilvēks nav dzīvnieks, vismaz ne tādā nozīmē, kā parasti šo apzīmējumu lieto. Lai gan – skatoties uz dažiem, kas pieskaitāmi pie cilvēkiem, rodas doma, ka nevis cilvēks ir radies no mērkaķa, bet gan mērkaķi rodas no cilvēkiem... ja zinātnieki tik ļoti vēlas bīdīt evolūcijas teoriju, tad nevar pilnīgi izslēgt arī degradācijas teoriju... Brīžam prātā pavīd sarkastiska doma – vai cilvēks ir radība Dieva līdzībā, vai tomēr tikai „augstākais dzīvnieks”, kā savā dzēlīgajā satīrā izteicies Marks Tvens.

Ir dzirdēts augstu amatpersonu viedoklis (jo īpaši ne-Latvijas), ka demokrātijas nekad nevar būt par daudz. Tā ir klaja demagoģija, populisms. Demokrātijas piesegā noris plutokrātiski, pat reizēm anarhiski procesi – kas tieši vai netieši tiek kontrolēti no ieinteresētu personu un sabiedrības grupējumu puses.

Ja mēs paši nedomāsim par savas tautas un savas valsts pamatvērtībām, t.sk. cilvēkiem – dzīvām dvēselēm, neviens populistisks politikānis vai tolerants demokrāts no ārzemēm to nenāks darīt. Pateicoties šādai „labajai” demagoģijai Baltiju atdeva saplosīšanai komunisma režīmam, un sekas tam mēs visi jutīsim vēl ilgi. Augstākā demokrātijas pakāpe ir anarhija, kas agrāk vai vēlāk noved pie slēpta vai atklāta autoritārisma. Lai gan sava veida labums no PSRS represīvo struktūru puses bija – netradicionālās dzimumattiecības, izlaidību, azartspēles, netieši arī ķīmiskās atkarības, u.c. nevarēja popularizēt uz katra stūra, vai pat pusaudžu žurnālos.

Ir zināms eksperiments, ko savulaik veica, lai noteiktu baudas centra darbību smadzenēs. To veica ar žurkām, ieaudzējot attiecīgā smadzeņu daļā elektrodu. Rezultāts bija tāds, ka žurkas arvien vairāk gribēja aizskart elektrodu, lai gūtu baudu, pat aizmirstot par ēdienu. Galu galā žurkas nobeidzās. Var jau teikt, ka eksperiments bija ar žurkām, taču uz tām tiek pārbaudīts daudz, kas attiecas uz cilvēkiem...

Runājot par modernu Latviju modernā Eiropā un pasaulē, jāsāk domāt, ka pastāv zināmu personu ieinteresētība homoseksuālisma jautājumu glorificēt, vienlaikus novirzot pašplūsmā,  caur cilvēktiesību prizmu pasniedzot kā plurālisma izpausmi. Būtību labāk izsaka krieviskais – „извращенство” (izvraščenstvo) kam latviešu valodā varētu pielīdzināt „nešķīstība”, lai gan tie nav sinonīmi.

Homoseksuālisms Sv.Rakstos netiek arī tieši pieskaitīts pie nāves grēkiem, taču – esot ar veselu garu un dvēseli, slimu miesas templi var izslaucīt, bet esot ar sabojātu dvēseli, ārēji  visskaistākais miesas templis būs tikai vējluktura uguns jauniem naktstauriņiem. Tieši uz to arī ir virzīts tumsas valdnieka plāns, un homoseksuālā erzacmīlestība ir spēcīgs ierocis viņa arsenālā...

Diskutējot ar dažādu profesiju pārstāvjiem, rodas secinājums, ka homoseksuālisms cilvēku sabiedrībā lai gan ir iespējams, tomēr nav pieskaitāms pie normāla dzīvesveida. Jā, tas nav pretdabisks – bet tikai dzīvnieku vidē, kur nepastāv ticības izpratne (neiet runa par uzticību), labā un ļaunā izpratne, morāle un ētika, tiesību un pienākumu izpratne.

Homoseksuālisma apoloģēti argumentē, manipulē, „ielasa” Sv.Rakstos to, kas viņiem vajadzīgs, izmantojot tās pašas Sv.Rakstu vietas, kas norāda uz homoseksualitātes neiederību cilvēku attiecībās un domāšanā. Tradicionāli, nesagrozīti uztverot Bībeli un izmantojot mūsdienīgus zinātniskos datus, ir rodami pietiekoši pierādījumi, ka netradicionālā dzimumorientācija neiedzimst, bet veidojas:

- ja kāds bērnībā ir seksuāli izmantots,

- ja bērns (vai drīzāk pusaudzis) nav saņēmis gaidīto mīlestību savā ģimenē,

- ja bērns attiecīgā vecumā nav nostiprinājis savu pareizo dabisko identitāti,

- ja nonāk vietās, kur normālu dzimumdzīvi grūti realizēt (armija, cietums),

- ja jauniešiem vienkārši nav ko darīt, nav sava mērķa, bet ir „labi draugi”,

- ja nonākts alkohola vai narkotiku varā, kas, attiecīgi, noņem apziņai bremzes,

- ja nostrādā pazīstamais sauklis - “tas, kas nav tieši aizliegts, ir atļauts”,

- ja ir vēlēšanās darīt ko tādu, kas ir opozīcijā “mietpilsoņu normām”,

- ja gribas būt ievērotiem, vai izmēģināt asas neierastas izjūtas,

- ja ir kādas iedzimtas vai iegūtas psihiskas / fiziskas problēmas, traumas, iz-maiņas, kas traucē veidot normālas klasiskas attiecības ar pretējo dzimumu,

- arī – vienkārši izlaidība, kas pieņemta par normu attiecīgā sabiedrības daļā, un nereti arī itkā normālās, virspusēji labās, nodrošinātās  ģimenēs...

Ir arī pētījumi kas apliecina, ka homoseksuālo noslieču veidošanos papildus veicina plaši lietotā ķīmija (t.sk. arī daļa medikamentu...), iedarbojoties uz šūnām, hormoniem. Iespējams, ka no svara ir arī kādas iedzimtas problēmas, lai gan seksuālo noviržu ģenētisku iedzimtību neviens vēl nav pierādījis – uz ko visvairāk cer homoseksuālisma ideologi, sludinot, ka tas ir iedzimti, normāli, ka ar to vienkārši jāsadzīvo...

...jūs nemirsiet vis, jūs būsiet kā dievi...

Tik daudz līdzīgu iezīmju ar citām negatīvām atkarībām... Iemesli dažādi, nevienu nevar saukt par dominējošu... Atkal nākas secināt, ka tās ir grēka sekas un risinājumu var atrast skatoties tikai caur šo prizmu – vai tas mums patīk vai nē.

Skaidrs viens, ka tas nav normāli – neatkarīgi no tā, vai šis traucējums ir minēts slimību sarakstos – tas ir vesels samezglotu attiecību komplekss – gan attiecības cilvēkā sevī pašā, gan ģimenē un sabiedrībā, gan arī attiecības ar Radītāju – pat neatkarīgi no konkrētas reliģijas.

Autors sliecasatbalstīt domu, ka pie sieviešu homoseksuālisma tieši modernisma un postmodernisma laikmetā lielā mērā vainīgi ir vīrieši. Visi mēs šinī pasaulē ienākam caur sievieti, un tas ir tikai dabiski un normāli, ka viņa grib savam bērnam spēcīgu, veselu,  gudru, konkurētspējīgu tēvu – taču mūsdienās bieži nākas sastapties ar „vīriešu sugas īpatņiem”, kas tā īsti nav šī vārda cienīgi (alkohols, narkotikas, azartspēles, darbaholija, depresijas,...). Un sieviete alkdama pēc mīlestības, aizraujas ar pseidomīlestības dāvāto tukšo ziedu. Kā arī – ja viens ar otru aizņemti divi vīrieši, tad skaidrs, ka nav izveidojušās divas normālas ģimenes, un nav aizdegtas ne tikai divu pieaugušu vīriešu un sieviešu mīlestības lāpas, bet pasaulē normālā ģimenē neienāk un netiek normāli, pilnvērtīgi audzināti (t.sk. homoseksuāļu adoptētie) bērni, kas ir ikvienas tautas attīstības garants... Jau tā daudzas aptaujas uzrāda baltās rases demogrāfiskās problēmas, taču ja tam vēl pievienojas homoseksuālisms...

Vietējie homoseksuālisma ideologi pauž, ka Latvijas speciālistu kritiskais vērtējums nav nopietns. Iepriekšminētais cēloņu uzskaitījums ņemts no pasaulē zināmu speciālistu oficiāliem starptautiskiem atzinumiem, t.sk. tādu speciālistu viedokļi, kuri aktīvi aizstāvēja homoseksuālisma izņemšanu no diagnožu saraksta, bet laikam ejot, nākuši pie secinājuma, ka kļūdījušies (interneta saites uz daļu no šiem datiem atrodamas http://www.heb.lv/info.htm).

Ir iespēja atgriezties normālā dzimumdzīvē. Oponējot M.Santam u.c. var droši teikt, ka ir zināmi pietiekoši daudzi konkrēti gadījumi, kad caur baznīcas darbību visā tā kompleksā, sadarbojoties arī ar mediķiem, cilvēki ir atgriezušies pie dabiskā dzīvesveida. Dziedināšanas piemēri ir, tikai grēka sludinātājiem tas nav izdevīgi – jo vairāk viņi ievelk surogātmīlestības purvā, jo drošāk paši tajā jūtas. Ka tādi gadījumi varbūt nav fiksēti Latvijā, ir nesakārtoto attiecību un attieksmes, nepilnīgo profesionālo iespēju / zināšanu dēļ, kas raksturīgi „postsovjetisma” dzīves telpai.

Homoseksuālisma apoloģēti mēdz jautāt – vai TO cilvēki spēj izmainīt, vai TAS vispār ir jāārstē, ja TĀ nav slimība? Tātad TAS ir dabiski – tātad – kādēļ iejaukties dabīgos procesos, tātad - ... to ir gribējis Dievs – kaut arī tas neparādās ģenētikā... Taču šeit ir tikai daļa patiesības. Pirmkārt, nevajadzētu jaukt jēdzienus „ārstēt” un „dziedināt” – tie, kā zināms, nav sinonīmi. Otrkārt – kas nav pa spēkam cilvēkam, ir pa spēkam Visaugstākajam. Treškārt, pārliecinoši – Dievs ļāva Kristus laikos pasaulē dzīvot aklajiem, kurlajiem, mēmajiem, kroplīgajiem (un ļauj arī šodien), ne jau tāpēc ka tie nebūtu pelnījuši Viņa žēlastību, bet gan tāpēc, ka caur dziedināšanām Viņš manifestējās kā toreiz, tā arī tagad.

Tādas pašas dziedināšanas mēdz notikt arī homoseksuāļu vidē – tikai maza nianse – jebkura dziedināšana ir iespējama tad, kad dziedināšanu meklējošais patiešām notic un paļaujas Dieva spēkam, nevis vienkārši caur ticību pieņem zināšanai, ka Dievs jau principā droši vien var dziedināt... Pie kam nav dzirdēts, ka baznīca teiktu – visus netradicionālas dzimumattiecības piekopjošos un atbalstošos obligāti vajag piespiedu kārtā ārstēt, dziedināt – tas nav pat pieļaujams, jo tad tiktu pārkāpts viens no pamatu pamatiem Dieva darbībā cilvēkos – izvēles iespēja...

Ja kāds grib nogrimt purvā – viņam var palīdzēt tikt uz cietzemes, nākamā reizē jau ir jēga palīdzēt iespēju robežās, taču galu galā – lai cik kāds no mums būtu pareizs, mums nav absolūto tiesību izlemt cita vietā tamlīdzīgus jautājumus, un ja kāds / kāda nevēlas izprast lietu un attiecību būtību, atkal un atkal soļojot pa slēgtu riķi – to mums ir vērts novēlēt Dieva ziņai un tiesai, pašiem gan paliekot ar atvērtām acīm, ausīm un sirdīm. Tāds, kurš tumsā jūtas labāk nekā dienas gaismā, vienalga tieksies pēc tumsas, lai kā mēs viņam censtos iemācīt izprast gaismas nozīmi un vērtību – gala lēmums katram jāpieņem pašam.

Var jau teikt, ka dziedināšana ir iespējama katram. Tomēr – gan jā, gan nē – jo dziedināšana savā ziņā ir ne tikai Dieva žēlastība caur sakramentu (es šeit neskaršu gadījumus par pseidodziedināšanu, kas pēc īsāka vai garāka laika sprīža iedzen nelaimīgo vēl lielākās problēmās...), bet savā ziņā brīnums. Vai brīnums, kurš notiek katru dienu vairs maz būs brīnums? Varbūt ļausim tomēr Visaugstākajam Pašam lemt, kurš gadījums „izvelk”uz dziedināšanu, bet kurš nē. Varbūt tas skan savā ziņā ciniski vai nežēlīgi, taču ja kādam ir labi tā kā ir, un viņš pat zinot, ka var būt labāk / pareizāk paliek pie sava – kāpēc gan Dievam tērēt Savu laiku un dāļāt brīnumus pa labi un pa kreisi?...

HEB neatraida homoseksuāļus, bet ieņem striktu nostāju pret tādu dzīvesveidu un ideoloģiju, pret apoloģētiem. Kristus un Viņa Baznīca ir grēciniekiem, taču grēks nevar būt stāvokļa noteicējs. Tieši tādēļ HEB noraida homoseksuāļu ordinēšanu – nevajadzīgu precedentu dēļ. Arī Kristus tika kārdināts ar visādām iespējām, bet Viņa atbilde bija – atkāpies sātan!

Sabiedrības homofobija esot uztverama kā slimība... Tātad homoseksuālisms nav slimība, bet sabiedrības vairuma attieksme pret to ir slimība? Vai tas nav līdzīgi, kā “ja tautai nepatīk valdība, tad tauta var iet...”? Tātad ar tautas viedokli (demos – tauta) nedemokrātiski var nerēķināties, atsaucoties uz šo pašu demokrātiju. K.Streipa izteikumiem šī visa sakarā daļēji var piekrist, piemēram par baznīcas divdomīgo nostādni attiecībā pret šķiršanos, u.c., var arī cienīt viņu kā profesionāli žurnālistikā, bet attiecībā par homoseksuālismu – ...

M.Sants pārliecināts, ka kā psihologs spēs palīdzēt citiem homoseksuāļiem... Metodika šeit droši vien būs līdzīga kā – ja cilvēkam ar aptaukošanos ārstē nevis vielu maiņu (resp. cēloņus), bet tam piedāvā iegādāties uzvalku ar tādu piegriezumu un rakstu, kas dzēstu defektu, sakot ka „defekts, pārtaisot par efektu, kļūs skaists...”. Tas ir raksturots Sv.Rakstos: “...un aklajam aklo vedot, abi kritīs bedrē...” Kontekstā – nav ko brīnīties, ja M.Sants, tradicionālā baznīcā izslēgts no mācītāju skaita, izmanto savu statusu un atpazīstamību, iet „praida” gājienā ar uzrakstu: „homofobija ir liels grēks” – arī pats melu tēvs, izbijušais gaismas eņģelis, nešķīstības vairotājs, allaž uzskatījis par vajadzīgu apgānīt to, kas atgādina Dieva sākotnējo patiesību ...jūs nemirsiet vis, jūs būsiet kā dievi...

Vai, piemēram – ja jauns homoseksuālis dzird, ka gandrīz visi ģēniji bijuši homoseksuāļi, tam jau dzimst lielummānija, kas aizstāj līdzšinējo mazvērtības kompleksu. Daļa radošu profesiju pārstāvju sava neordinārās domāšanas vai problēmu dēļ patiešām bijuši homoseksuāļi, taču tas nedod tiesības šīs izpausmes sajaukt vienā mikslī – ne visi radošo profesiju pārstāvji ir bijuši (vai ir) homoseksuāļi, tāpat kā ne visi kas ir homoseksuāļi, ir arī radošu profesiju pārstāvji – un homoseksuālisms kā tāds jau nu noteikti nav ne talants, ne Dieva dāvana. Kaut kur attāli tas viss gan sasaucas ar mākslinieku bohēmu – taču tikai attāli...

Parādās arī itkā nopietnu zinātnieku “disertācijas” un „pētījumi”, kas cenšas pierādīt, ka lūk, Jēzus pats esot bijis gejs, jo viņa mācekļi bijuši tikai vīrieši. Pasaulslavenais Leonardo da Vinči gleznojums ar beidzamo Vakarēdienu, kurā viens no mācekļiem attēlots atspiedies pret Jēzu – tas taču arī apliecinot... Var jau nosmērēt krītu ar ogli (vai otrādi), lai censtos pierādīt, ka būtībā krīts un ogle ir viens un tas pats...

Viendzimuma pseidolaulības – nu ko, lai citādi domājošie priecājas, tas mūs neskar. Bet – skar, ai kā skar. Var jau sarkastiski teikt (kā dzirdēts tautā), ka ikviens var izmīlēt kaut vai savu čību – ja vien viņš necenšas to darīt ar manējo, un nemāca uz to mani, sakot ka tā pieņemts. Čības, lai kā, ir tikai čības, taču dvēsele – tā faktiski ir nevis mūsu pašu, bet gan Radītāja īpašums. Ja sabiedrība klusē, zinot mūsu demogrāfijas problēmas, izjukušo un normāli funkcionējošo ģimeņu proporciju, bērnus, kas bez visa šī ir augoši nelabvēlīgā vidē, ko arvien vairāk ietekmē „brīvie” masu mēdiji, jāsecina, ka, mūsu tauta labprātīgi iet uz vēstures izgāztuvi – vai arī esam no nešķīstā tā nolēmēti, ka nespējam pretoties pat zinādami, ka jebkurā laikā ir iespēja griezties pie „...Tā, kas radījis debesis un zemi...” Jā, tikai – jāvēlas ir patiesi.

Te gan jāmin, ka daudziem nav nekas pret kristietību kā tādu (pat ja ne kristietību, tad kādu citu no lielajām reliģijām, kas pauž mieru un mīlestību, nevis baro ar gara surogātiem), tomēr nav pieņemams veids, izpausmes, kā to realizē konkrēti garīgā darba veicēji. Arī garīdzniecības pārstāvji no dažādām konfesijām visā pasaulē krituši par upuri pedofīlijai, homoseksuālismam, u.c., padodoties kārdinātājam.

Latvijas nelielajai tautai dažas notikušās homoseksuāļu pseidolaulības ir bīstams precedents. Bet – cilvēki pašausminās, parunā, parausta plecus un viss – taču to vēro un ielāgo mūsu bērni. Secinājumus viņi vēl tā īsti nemāk izdarīt un pieņem to visu par īstu, dabisku un patiesu. „Kas nav aizliegts, tas ir atļauts”. Tad nav tālu no likumdošanas mainīšanas par labu juridiskām viendzimuma laulībām, nav tālu no adopcijas tiesībām viendzimuma pāriem, kā tas jau ir Zviedrijā, vai tas, kas notiek Spānijā, Holandē, Kanādā, kas izplatās arī citur...

Kur tad ir tās homoseksuālās paraugģimenes, ja izjūk tie paši Latvijas pāri, kurus, zaimojot Dievu, „salaulājis” bijušais mācītājs M.Sants? Pirmie Latvijā “salaulātie” geji pauda, ka viņi ir “kristīgi salaulāti un vairs nedzīvo grēkā”, kas arī esot bijis par vienu no argumentiem laulībām. Viņi smagi maldījās – un viņu pseidoģimene jau izjukusi.

Ja šādas neadekvātas dzimumattiecības grib saukt par normālām, rodas jautājums: dzimumorgānus iedala sievišķajos un vīrišķajos, jo to pamatfunkcijas ir saistītas ar reproduktīvajām vajadzībām – kopš kura laika tūplis tiek pieskaitīts dzimumorgāniem ?!...

Juridiski spēkā esošus līgumus par mantiskajām attiecībām pie laba jurista jau tagad var noformēt bez īpašām problēmām, taču šeit jau iet runa par humānisma un sekulārisma sacelšanos pret augstākajām vērtībām un Visaugstāko... Rezultātā tas soli pa solītim ved pie zara nozāģēšanas, uz kura paši zāģētāji sēž...

Uz dzīvnieku negulst atbildība par homoseksuālām attiecībām, dzīvnieks nezin, kas ir Dieva likumi, kas ir morāle, ētika, kas ir pienākums pret sabiedrību, līdz ar to dzīvnieks negrēko, atšķirībā no cilvēka. Cilvēkam grēks var tikt piedots, tikai pašam to pilnībā atzīstot, gribot atgriezties. Tomēr M. Sants kā atstādināts mācītājs, kurš negodā pretendē uz Kristus pārstāvja lomu, labi saprasdams ko dara, turpina baznīcā slavināt grēku, apelējot pie tolerances un cilvēktiesībām ...jūs nemirsiet vis, jūs būsiet kā dievi...

Nešķīstība nevar tikt piedota, ja cilvēks to uztver kā pieļaujamu – tad tas ir nedzēšamais grēks – grēks pret Sv.Garu. Šeit nevar atsaukties uz to, ka Jēzus Kristus pie krusta izpirka mūsu grēkus. Dievs Pats un arī Viņa mīlestība, žēlastība un piedošana ir bezgalīgas, kamēr cilvēks kā tāds un mūsu mīlestība, žēlastība, piedošana ir galīgas, laikā un telpā ierobežotas... Šajā sakarībā – Cilvēktiesību deklarācijai ir jēga kontekstā ar cilvēka Pienākumu deklarāciju, kura tā arī netop. Nevar prasīt savas tiesības, uzspiežot tās lielākai sabiedrības daļai. Arī senā Grieķija, Romas impērija, u.c. arvien vairāk stiga orģijās, prasot „maizi un izpriecas” – tas bija viņu beigu sākums.

Vai tik nesanāks tā: arī strausi esot padzirdējuši par straustiesībām. Viņi kļuvuši krāsaini, lai gan līdz šim bija zināms, ka tie ir pelēcīgi. Tagad esot jau divu sugu strausi: parastie un zilie. Parastie strausi pie problēmām cenšoties paslēpt galvas smiltīs, kamēr zilie to vien gaidot... Vai mūsu sabiedrība (vismaz daļa) patreiz nerīkojas līdzīgi kā parastie pelēcīgie strausi ?...

Ja Latvijas tradicionālu baznīcu viedoklis homoseksuālisma ideologiem šķiet nevērtīgs, viņiem gan vajadzētu zināt, ko domā starptautiski atzīti speciālisti. Lai gan – M.Santam, K.Streipam, J.Cihanovičai, u.c., atšķirībā no tautas, noteikti ir zināmi speciālistu un profesionāļu pētījumi un slēdzieni, (Dr Spitzers, Dr Nikolosi, Dobsons, u.c.), tikai tie nešķīstības apoloģētiem nav izdevīgi. Diemžēl šai pavadā iet daļa mūsu inteliģences un politiķu, neiedziļinoties vispusīgi un nepadomājot par mūsu jauno paaudzi – pat zinot to, ka mūsu inteliģence, tautas garīgi un intelektuāli kvalitatīvākie pārstāvji gadu desmitiem un zināmā mērā pat gadsimtiem ir sistemātiski nīcināti un likvidēti, kā arī zinot reālo situāciju, ka liela daļa vīriešu mūsu valstī, sabiedrībā šodien diemžēl jau tā nebūt nav tie kvalitatīvākie (šoreiz pat neminot uztraucošos datus par daudzu darba un klasiski mīlētspējīgu vīriešu došanos ilglaicīgā peļņā ārpus Latvijas). Var jau stāvēt malā vai pat politiskā līmenī tieši vai netieši aizstāvēt homoseksuālismu tāpat kā citas negācijas, atkarības – taisot uz citu nelaimes savu politiku – kamēr tas neskar pašu ģimenes.

Sv.Raksti (Tora) to skaidrotu līdzīgi kā „divi cilvēki kopīgā laivā”. Viens sāk urbt laivā caurumu, bet uz otrā lūgumu to pārtraukt, atbild: "Kas tev daļas? Es urbju pats savā pusē!" Tā arī sabiedrība – atsevišķu tās locekļu dēļ arī pārējie grimst, dzenoties pēc egoistisko vēlmju apmierināšanas...

Netradicionālo dzimumsakaru ideologi arī pie mums atklāti propagandē, ka tāpat kā hetero-, arī bi- ir norma, homo- ir norma. Varbūt turpināt? –– norma tādā gadījumā ir cilvēku „tuvredzība”, nerēķināšanās ar Dieva dotajiem pamatprincipiem, no svara ir tikai cilvēka gribas faktors.  ...norādīsim Dievam, kas mums vajadzīgs un dzīvosim kā vēlamies – amorfā demokrātijā un „dievišķīgā” tolerancē. Taču rezultāts ir zināms – ar labiem nodomiem ir bruģēts ceļs uz turieni, kur rokas vien berzē par katru grēcinieku, kurš nav vis atgriezies pie Dieva, bet gan izvēlējies ceļu nebūtībā...

Tiem, kas netic Radītājam un personificētam ļaunumam, vai nepieņem to, ko apliecina zinātnieki, ir vērts ieskatīties vismaz S.K.Luisa „Skrūvšņores vēstulēs” (jeb pieredzējuša velna vēstulēs jaunajam kārdinātājam). Tas būtu svētīgi arī tiem, kuri uz šī visa taisa savu „jauno politiku”, aizmirstot (vai izliekoties par nezinīšiem...), kas aiz visa tā slēpjas ...jūs nemirsiet vis, jūs būsiet kā dievi...

Zinot Dieva likumus, kurus Jaunajā Derībā Kristus nav atcēlis, bet nācis piepildīt, iepazīstoties ar dažādiem nešķīstības apoloģētu izplatītiem materiāliem, kļūst skaidrs, kam īsti tie kalpo – elkiem – miesai un zelta teļam, cenšoties pēc iespējas vairāk apmuļķot, lepni „normalizēt”, vedot prom no patiesā Dieva...

Nu arī Rīgā noticis netradicionālos dzimumsakarus atbalstošo / piekopjošo „praids”. Gājiens tika atļauts, tad liegts, tad tiesa lēma – tam būt. Savā ziņā tā ir – aizliedzot gājienu problēma tāpat netiktu atrisināta. „Sodomieši” tiesā uzvarēja – jo mums jābūt civilizētai, demokrātiskai, eiropeiskai valstij, kur ar cilvēktiesībām vismaz šķietami kārtībā. Bet – kā ar bērnu cilvēktiesībām uzaugt tradicionālā ģimenē ar māti un tēvu, nevis tikt viendzimuma pāra adoptētiem, kas nekādi nesaskan ar klasisko ģimenes psiholoģiju?  Te vietā A.Tarvida doma: „protams, dažam labam demokrātisko Rietumu «eiropietim» Latvija šķiet pievilcīga kā tāda pedofilijas ziemeļu paradīze, kamēr liegums seksuālajām minoritātēm pulcēties galvaspilsētas centrā vērtējams kā atpalicības un tumsonības piemērs...”

Miesīgi un garīgi purvā iestiguši cilvēki paši par to priecājās, aicinot uz savu „Purvu” (netradicionālas dzimumattiecības piekopjošo klubs) arī citus. Kā viens no simboliem tika izmantota varavīksne – viens no jaukākiem sapņu, bērnības simboliem, arī Dieva derības zīme ar cilvēkiem...

Diez vai normālam cilvēkam ir vēlēšanās tapt izmīlētam visos veidos, vēl jo vairāk, ja tas notiktu ar mūsu bērniem. Pat nerunājot par AIDS, hepatītu...

Nedomāju arī, ka gāja tie, kas tiešām pārdzīvo savu netradicionālo orientāciju un vēlas sakārtot savu dzīvi saskaņā ar Visaugstāko. Lai gan kopumā LeBonē formulētie pūļa psiholoģijas likumi nostrādāja arī šoreiz – gan pozitīvā, gan negatīvā rakursā – diemžēl ne tikai no „praida” organizatoru un dalībnieku puses, bet arī no tradicionāli domājošo gājiena pretinieku puses...

No tradicionālās baznīcas viedokļa perversas dzimumattiecības ir un paliek grēks, un kā tāds tas grib maskēties – ka līdzvērtīgs kreiliskumam, vai atšķirīgai ādas krāsai, vai citai tautībai – tomēr nevar šos cilvēkus uztvert kā legālu minoritāti. Vai tad nākamie rindas kārtībā nebūs garīgi slimie vai narkomāni, vai pat krimināļi – kuru diemžēl arī nav maz...

 

Tai pat laikā pret cilvēkiem ar šīm problēmām „pie miesas un dvēseles” nebūsim agresīvi personiski, jo Dievs nav grēku radījis un to nepieņem, tomēr grēciniekiem un nelaimīgiem durvis uz apskaidrību, pie Radītāja vienmēr ir vaļā. Tādēļ labāk nemeklēsim vis sensācijas, nešķīstības un paši nevairosim negācijas, bet vairāk laika izmantosim, uzturot savas ģimenes un savas dvēseles pienācīgā saskaņā ar Visaugstāko. Kurš cilvēks gan ir absolūti bezgrēcīgs, labākajā gadījumā mēs varam teikt kā savulaik M.Luters – ka esam „svēti grēcinieki”...

Dieva pacietības un piedošanas mērs acīmredzot ir nenosakāms, neaptverams Viņam vien zināmu iemeslu dēļ – tomēr ne bezgalīgs, ko pierāda civilizāciju vēsture...

Mums daudz ir ļauts, bet ne viss iespējamais mums der, jo princips ir vienkāršs – cilvēku pazīst pēc augļiem. Ja tas, ko mēs darām, nes labumu visiem jeb vismaz sabiedrības vairākumam, tad darām labi, pareizi. Ja darām ko tādu, kas mums der vai patīk, bet citiem rada problēmas vai pat vairo grēku, tad tas nedos labos, gaidītos augļus.

...jūs nemirsiet vis, jūs būsiet kā dievi...

Kas mēs esam ? Vai miets, kas tiek iedzīts (vai pats ielien) dubļos un nopūst, vai koks, kas rieš saknes, aug, zaro, lapo, zied, dod sēklas, augļus, kas apliecina Radītāju caur patiesu mīlestību ?...

 

 

 

raksts pārstāv HEB (ICCEC) viedokli, kurš jau vairākus gadus iepriekš pausts:   HEB (ICCEC) paziņojumā

 

Interneta saites ar speciālistu viedokļiem par šo tematiku pieejamas:   http://www.heb.lv/info.htm

 

 

viedokļraksts periodiski tiek papildināts un precizēts, ieklausoties saprātīgos komentāros...

taču jebkurā gadījumā paldies par visām atsaucēm – tas palīdz strādāt  J

 

Lai Dieva žēlastība un miers ar Jums +