“Kanons”  (HEB pamati)

 (“Canon Law” of the ICCEC  lokalizācija, īsināti informatīvā versija)

 

  pamatpostulāti | organizatoriskā struktūra | finansējums

veselības nosacījumi | mirušo izvadīšana | ētika, morāle | ekumēnisms

dievkalpojums, liturģija

 

© WSD OFMCore Krakow Druk A 

HEB (CEC / ICCEC) oficiālā mājas lapa internetā : www.iccec.org/  En

HEB (CEC / ICCEC) kanons : “Canon Law” of the ICCEC  En

 

HEB (CEC / ICCEC) :  Anglikāņu En,   Katoļu En  vidē

HEB pamatpostulāti

 

-jā- evaņģelizējošai, tradicionālai, liturģiski sakramentālai hierarhiskai baznīcai, ar harizmātisku pieeju,

    -nē- neskaidrām, pseidokristīgām „vienīgi pareizām baznīcām”, „New age”, sātanismam, u.c. ...;

-jā- Sv.Rakstu, tradīciju klasiskiem skaidrojumiem un pielietojumam, rādot pasaulei garīgās attīstības ceļu,

    -nē- pasaules vēlmju, pārprastas demokrātijas un sekulārisma „ietulkošanai” un politizētai uzspiešanai;

-jā- Sv.Gara dāvanām (dziedināšana, lūgšana mēlēs, pravietošana, u.c.), harizmātismam,

    -nē- Sv.Gara dāvanu uztveršanai par mērķi nevis līdzekli, to izmantošanai pašlabumam, harizmānijai;

-jā- ekumenismam, kas balstīts tradicionālajā kristietībā, pieļaujot sadarbību ar citām lielām reliģijām,

    -nē- centieniem uzspiesti nolīdzināt konfesiju robežas vai sinkrētismam, mākslīgi sapludinot reliģijas;

-jā- vīriešu priesterībai, atbilstoši Sv.Rakstiem un ortodoksāli / katoliskām tradīcijām,

    -nē- sieviešu ordinācijai, tām baznīcā darbojoties visā citā – diakonijā, mācot jaunatni, uzraugot finanses, ...;

-jā- katra pienākuma apziņai pret sevi un citiem, līdzsvarojot to ar tiesību izpratni,

    -nē- deklaratīvām cilvēktiesībām uz pārejo cilvēku tiesību rēķina, piemirstot cilvēka pienākumus;

-jā- indivīda izvēles tiesībām un garīgai izaugsmei,

    -nē- negatīvajām atkarībām (alkoholismam, narkomānijai, azartspēlēm, u.c. izlaidīgam dzīvesveidam...);

-jā- gaišumam ģimenē un saprātīgai iecietībai sabiedrībā, un kvalitatīvām medicīnas u.c. aprūpes iespējām,

    -nē- eitanāzijai, pašnāvībai, ļaunumam attiecībās ar citiem un pašam sevī;

-jā- ordinēto personu tradicionālai ģimenes dzīvei (neliedzot ievērot celibātu tiem, kuri paši vēlas...),

    -nē- netradicionālus dzimumsakarus vai negatīvās atkarības piekopjošu / atbalstošu personu ordinācijai;

-jā- tradicionālai, klasiskai vīrieša un sievietes vienpāra ģimenei,

    -nē- brīviem, netradicionāliem dzimumsakariem, viendzimuma laulībām, dzimummaiņas operācijām;

-jā- indivīda un visas sabiedrības izpratnei par ģimenes un bērnu nozīmi,

    -nē- abortam, ja tas nav medicīniski nepieciešams mātes dzīvības glābšanai;

-jā- sadarbībai ar valsti, ar pašvaldībām, ar sabiedriskajām organizācijām un privātajām struktūrām,

    -nē- baznīcas tiešai darbībai valsts politiskajā arēnā un baznīcas tiešai darbībai ekonomikā;

 

 

HEB ir evaņģēliska,  pilnsakramentāla (7),  harizmātiska Anglikāņu konfesijas denominācija, kas  sakņojas vienas, svētas, vispārīgas (jeb katoliskas / universālas)En, apustuliskas baznīcas teoloģijā, tradīcijās, liturģijā, hierarhijā, vadoties pēc Sv.Rakstiem un pirmo 7 ekumenisko koncilu lēmumiem.

HEB savā veidā turpina ķeltisko katolicisma ceļu, reizē pārstāvot tā saukto Anglikāņu “augsto baznīcu” (“high Church”).

HEB ir viena no Anglikāņu konfesijas patstāvīgajām denominācijām (autokefāla),  neietilpst liberālajā Anglikāņu – Episkopāļu ūnijā En. Būdama ar harizmātisku ievirzi, HEB tomēr nav tiešā saistībā ar Pentakostālisma kustību, drīzāk HEB var raksturot kā harizmātiski katolisku (neo-ortodoksālu), kur apvienojas tradicionālisms ar mūsdienīgumu - tā ir HEB specifiskā identitāte, kas sevī ietver baznīcas reformācijas elementus. HEB atzīst daudzas nostādnes un dogmas, kuras aizsākušās ar M.Luteru, gan nenosliecoties uz J.Kalvina radikālismu.  Tiek atzīta Arminiāniski / Veslijiskā tendence, ka Kristus glābšanas misija ir paredzēta visiem, piedāvāts tiek visiem – taču reāli glābtas netiek un netiks visas dvēseles, jo cilvēkam pastāv arī izvēles tiesības - t.sk. grēkot.  Netiek pieņemta kalviniskā dogma par iepriekšizredzētību.

HEB neizrauj atsevišķus aspektus / elementus no konteksta, neuzsver atsevišķi liturģijas vai sakramentu,vai evanģeliskuma, vai harizmātisma nozīmi, bet uz minētajiem un pārējiem faktoriem raugās kopsakarā. Šāda pieeja dod iespēju nenovirzīties teoloģiski,  dogmatiski šaurā radikālismā, bet gan censties būt saskaņā ar Visaugstākā nodomiem, neieslīgstot "harizmānijā".

HEB apliecina sākotnējās kristietības neiznīcīgās vērtības, atbilstoši Sv.Rakstiem, “Nikajas”, “Apustuliskā” un “Atanasija” ticības apliecinājumu, un Halcedonas definīcijas garā, pēc kā vadās gan Romas Katoļu Baznīcā, gan Pareizticīgajā (Ortodoksālajā) Baznīcā,  arī liela daļa Protestantisko / Reformēto Baznīcu.

HEB atzīst un ciena vēsturiski tradicionālo konfesiju vadītāju autoritāti, ievērojot hierarhiskās attiecības un Apustuliskās pēctecības nosacījumus. Tiek atbalstīts ekumenisms, paturot prātā un sirdī mērķi – būt vienotiem Kristū, neizejot uz kompromisiem par kristietības pamatvērtībām. HEB dažādās valstīs visā pasaulē sadarbojas ar tiem, kas redz nepieciešamību stiprināt kristīgo darbību, pretstatā pieaugošam liberālismam, pārmērīgai tolerancei un baznīcas sekularizācijai – HEB cenšas apvienot neo-ortodoksālu katolismu (ar Reformācijas elementiem) un mūsdienīgumu.

HEB ir “Dieva slavēšanas un cilvēka varēšanas” denominācija – uzticoties Visaugstākajam daudz kas ir iespējams... pēc principa – ja cilvēks paliks ar Dievu, Dievs cilvēku nepametīs...

Patreizējais HEB Patriarhs sākotnējo ordināciju saņēmis Antiohijas Katoliski Apustuliskajā Baznīcā (tās sākumi iesniedzas kristietības pirmajos gadsimtos, austrumu ortodoksālās kristietības plūsmā, kuras pēcteču daļa ieceļojuši ASV). AKAB tomēr kļuvusi visai liberāla un tās Apustuliskās pēctecības līnija laika gaitā ir kļuvusi neskaidra, tādēļ HEB Patriarhs ar domubiedriem uzsāka HEB denominācijas veidošanu. HEB Patriarhs konsekrēts bīskapa kārtā caur skaidri konstatējamu Apustuliskās pēctecības līniju (“Apostolic succesion” En) caur Brazīlijas Apustuliski Katolisko Baznīcu, caur vienu no Dienvidamerikā savulaik ietekmīgiem Romas Katoļu Baznīcas bīskapiem (Dom Carlos Duarte Costa En), kurš sarāva saites ar RKB dēļ Vatikāna politikas II Pasaules kara laikā.

Ordināciju / konsekrāciju Romas rituāla kārtā, Apustuliskajā pēctecībā ir saņēmuši arī citi HEB patreizējie bīskapi / arhibīskapi. Daļa HEB arhibīskapu un bīskapu ir ar saknēm Anglikāņu_ Episkopālajā baznīcā, daļa Romas Katoļu baznīcā, daļa Austrumu Kristietībā (Pareizticībā). Caur viņiem pārmantotību saņem jaunordinējamie HEB kalpotāji – diakoni, priesteri.

HEB neuzskata, ka būtu vienīgā vispareizākā – tās pastāvēšana vienkārši ir redzama Sv.Gara vadība, kas iespējams ikvienā konfesijā, baznīcā, denominācijā – būt kanoniski un dogmatiski “pareiziem”, vienlaikus, caur harizmātismu visplašākā nozīmē, uzturot cilvēku sirdis caur baznīcu orientācijā uz Radītāju.

Kristīgā Baznīca kā tāda ir Sv.Gara iedvesmota, garīgās vērtības izprotošu un cienošu, ticīgu cilvēku brīvprātīga apvienība, kas, ejot garīgās izaugsmes ceļu, cenšas būt saskaņā ar Dievu. HEB locekļi kā Kristus māceklības novēlējuma vieni no sekotājiem, spēj rādīt šo ceļu citiem. Kristīgā Baznīca pasaulē ir ne tādēļ, lai pieskaņotos cilvēku prātam, bet lai nestu pasaulē Evaņģēlija Vēsti. Tā ir arī vieta, kur ikviens dzīves nomāktais vai grēcinieks varētu gūt dvēseles mieru, apskaidroties un rast ceļu pie Dieva. Baznīcai un draudzei nevajadzētu būt pārprasti demokrātiskam ”grēcinieku vai liberālhumānistu klubam”, kur uzsver cilvēka Tiesības, bet tiek ignorēti Pienākumi, t.sk. vispirms pret Radītāju.

Tiek atzīta citu vēsturiski klasisko konfesiju / baznīcu tradicionāla kristība, taču netiek atzīta Mormoņu, Jehovas liecinieku, moderno pseidokristiešu kultu kristība. Kristīti tiek gan bērni, gan pieaugušie, un tas nav simbolisks akts, bet lai cilvēki tiktu atbrīvoti no iedzimtā grēka varas.

Visaugstākā autoritāte ir Dievs, kurš būdams transcendents (pārpasaulīgs) un reizē imanents (pieejams garā caur ticīgu sirdi), Sevi izteic trīs personās: Tēvā, Dēlā un Sv. Garā. Dēls Jēzus Kristus bija vienlaikus Dievs un cilvēks – kā apstiprināts “Nikajas”, “Apustuliskajā” un “Atanasija”En  Ticības apliecinājumos (“credo”), kā arī “Halcedonas formulējumā”En par Kristus dabu, u.c.

Jēzus Kristus vietnieciskais upuris bija daļa Dieva Mīlestības un Piedošanas plānā. HEB akcentē kulmināciju, Viņa uzvaru pār nāvi un grēku.

Vizuālais HEB pamatsimbols ir krusts, pielietojot arī krucifiksu, vai arī Pareizticīgo krusta formu. Bieži tiek lietots baloža vai liesmas attēls.

Bībele (Vecā un Jaunā Derība), ko sarakstījuši Sv.Gara iedvesmoti cilvēki, ir Dieva Vārda rakstisks atainojums ar atbilstošu augstāko autoritāti un satur visu nepieciešamo cilvēku svēttapšanai. Tomēr, no Sv.Rakstu aizsākumiem laika gaitā nemainīgs ir palicis tikai Vecās Derības teksts, īpaši pirmo 5 Mozus grāmatu (Tora) saturs, pie tam tikai oriģinālvalodā. Savukārt citas Bībeles satura kanonā iekļautās grāmatas, vēstules u.c. teksti gan Vecajā Derībā, gan jo īpaši Jaunajā Derībā, ir piedzīvojuši visai dramatiskas dienas, līdz tie nonākuši pie mums... Līdz ar to, lai gan Sv.Rakstu teksti ir kanonizēti, un to dievišķā iedvesma netiek apšaubīta, tomēr jārēķinās ar tulkojumu jēdzienisku neatbilstību valodas īpatnību dēļ, ar tehniskām drukas kļūmēm, tulkojumi var atšķirties arī atkarībā no kultūrvēsturiskā konteksta, mentalitātes un tulkotāju profesionalitātes.

Sv.Rakstu uztverē izšķirošā ir nevis burtiska visu tekstu (jo īpaši tulkoto) bezierunu akceptēšana, bet paļaušanās uz Sv.Gara vadību, kristietības pamatpostulātu zināšana, apustulisko baznīcas tradīciju izpratne, tai pat laikā neļaujoties „ielasīt” Sv.Rakstos to, kas tur itkā būtu rakstīts – atceroties Dieva kritušā eņģeļa viltus apsolījumus: jūs nemirsiet, jūs būsiet kā dievi... Tādēļ ir patiešām labi un apsveicami, ja kāds spēj lasīt un saprast Sv.Rakstus oriģinālvalodās.

Neiesaka tos Bībeles tulkojumus, kas nesaskan ar kanonizēto oriģināltekstu domu – kas ir ne vien nepilnīgi tulkojumi, bet iespējams pat apzināti sagroza sākotnējo Sv.Rakstu jēgu, piemēram, Mormoņu grāmatas, Jehovas liecinieku “Sargtorņa Bībele”, vairāki modernie tulkojumi, kas pasaules lielo tautu valodās diemžēl vairs nav retums. Latviešu valodā var izmantot visus pieejamos tradicionālos tulkojumus (katoļu, luterāņu, Latvijas Bībeles Biedrības, Gideonu izdevumi), tomēr valodas izmaiņu dēļ netiek ieteikti veci izdevumi – tie var noderēt salīdzināšanai un Bībeles pētīšanai. HEB pielieto arī tekstus no deiterokanoniskajām grāmatām (apokrifiem), tos neuztverot kā līdzvērtīgus kanonizētiem tekstiem.

Gandrīz tikpat liela nozīme kā Sv.Rakstiem ir tradīcijām – gan tām, kas iesniedzas Vecās Derības laikos un nav pretrunā ar kristietību, gan tieši kristīgām tradīcijām, kuras reāli sāka veidoties vēl pirms Jaunās Derības pierakstīšanas, turpinot pilnveidoties saskaņā ar Sv.Rakstiem un Baznīcas attīstību, kopumā veidojot ilglaicīgo Baznīcas Mantojumu.

Līdz ar to – ja Sv.Rakstos par kaut ko nav norādes vai vērtējuma, jāmeklē “Nikajas”, “Apustuliskajā” vai “Atanasija” Ticības apliecinājumos, vai pirmo 7 ekumenisko Koncilu lēmumos, vai tradīcijās.

Lai patiesi tuvinātos Dievam, svēttaptu, izšķirošā nozīme ir ticībai – tomēr ticībai jābūt apliecinātai ar darbiem, konkrētu atbilstošu un apzinīgu rīcību. Lai gan HEB tradicionāli uzskata, ka dvēseles glābšanu (pestīšanu), svēttapšanu nevar iegūt ar labiem darbiem, tomēr praksē pierādās, ka ar ticību vien, kura netiek apliecināta ar atbilstošu rīcību, vai kura ir ticība uz Dieva esamību „de fakto”, tomēr neieticot katram pašam savā sirdī un darbos nonākot pretrunā ar Dieva likumiem, evaņģeliju – lai tiktu atjaunota cilvēka dvēseles / gara saikne ar Radītāju ir par maz – arī tas, kurš darbojas pret Dievu, tic Viņam... Vēsturē ir daudz piemēru, kad ļaunums ir vairots ar Dieva vārdu mutē...

Ticību un reliģiozitāti kopumā varam uztvert kā Dieva atklāšanos cilvēkiem un Viņa Gara darbošanos tajos. Taču organizatoriskās formas un ārējās cilvēciskās izpausmes var būt ļoti dažādas, atkarībā no mentalitātes, kultūras un vēsturiskā konteksta, kas savukārt veido (vai reizēm diemžēl tikai imitē, pārklājoties ar maģiju, kalpojot utilitārām vajadzībām vai tamlīdzīgi...) atgriezenisko saiti ar Radītāju.

HEB neatzīst iepriekšizredzētību, un uzskata, ka ikviens var kļūdīties, var no Dieva atkrist, un var atkal atgriezties Viņa gaismā.

Liela nozīme ir saprātam un dzīves pieredzei, caur ko cilvēks patiesi apzinās Dievu, nonākot pie mūžīgo vērtību apjausmas. Tādēļ tiek atbalstīta vispusīga izglītošanās.

Tiek atzīts un cienīts Jēzus fiziskās mātes – Jaunavas Marijas (“Theotokos”) nozīmīgums, gan pārmērīgi to neakcentējot. Viņa tiek godāta, viņu var lūgt (ne pielūgt), bet vadoties no Evaņģēlija, mēs varam griezties tieši pie Kristus, saņemot tieši Viņa atbildes. Rožukroņa lietošana ir ticīgo brīva izvēle.

Tiek atzīta, taču netiek īpaši uzsvērta arī citu svēto pielūgšana, atstājot to ticīgo personīgai izvēlei.

Sv.Gara dāvanas – runāšana mēlēs, pravietošana, dziedināšana, skolotāja spējas u.c., tiek uztvertas kā līdzeklis cilvēku tuvināšanai Dievam, bet ne kā mērķis vai savas nemaldības apliecināšana.

 

dievkalpojums, liturģija                                                                                                         

        HEB liturģija ir veidota uz vēsturiski tradicionālas bāzes, dodot iespēju lokalizācijai, pielietojot Sv.Gara dāvanas, harizmātismu – dziedināšana, lūgšanas “mēlēs”, u.c., cenšoties izprast katru cilvēku kā personību, vienlaikus noraidot sekularizāciju un virspusīgumu. Gara dāvanas Dievs mums dod Savu ceļu izpratnei kā līdzekli, lai cilvēki šos Viņa ceļus akceptētu, nevis lai lielītos, kurš ir vairāk apdāvināts vai labāks, īstenāks kristietis. Nopietns kritērijs ir gara augļi (bieži vien arī praktiski), kas seko gara dāvanu pielietošanai, realizācijai.

        HEB Dievkalpojums, atbilstoši katoliski / ortodoksālām tradīcijām, apvieno Vārda un Sakramenta kalpošanu. HEB sakramentālo kalpošanu uzskata par dominanti (Dievišķā liturģija), kas ir līdzvērtīga Vārda kalpošanai (jo īpaši – Sv.Rakstu / evaņģelija lasījumi) – visam ir sava vieta, nozīme un vērtība. Jātceras tik, ka Vārda kalpošanā un Kristus pieņemšanā, kā arī dvēseles glābšanā izšķirošā ir ticība, kamēr sakramentos izšķirošā ir Dieva žēlastība un cilvēka paļāvība Viņa vadībai.

Ticība ir tas, ko Dievs dara mūsos, kamēr sakramentos caur Savu žēlastību un mīlestību Viņš kalpo cilvēkiem, pretī saņemdams arī cilvēcisko kalpošanu. Šeit arī saskaramies ar to, ka kalpot Visaugstākajam var katrs savu iespēju robežās (tautas, laju priesterība), tomēr hierarhiskie kalpotāji ir tie, kas profesionāli kalpo / rīkojas Dieva pilnvarojumā, sākot no apustuļu laiku tradīcijām.

HEB tradicionāli pilda visus 7 sakramentus: Kristība,  Sv.Vakarēdiens (jeb Dievgalds, Euharistija), Gandarīšana, (jeb Grēku nožēla), Laulība,  Svētīšana ar eļļu / Dziedināšana (vājnieku, slimo stiprinājums un arī mirstošo beidzamais svaidījums),  Iesvētība (jeb Iestiprināšana, Konfirmācija) un  Ordinācija (jeb Priesterība) – abus beidzamos sakramentus pilda bīskaps. Visi sakramenti ir Dieva žēlastības un mīlestības darbs cilvēkos, tomēr teoloģiski nozīmīgākie ir Kristība un Sv.Vakarēdiens.

Bez Kristību pieņemšanas, kas ir priekšnosacījuma žēlastības sakraments, citos sakramentos nevar ņemt dalību. Taču – nevar apgalvot, ka tikai Kristību saņēmušiem, bet neņēmušiem dalību citos sakramentos, cilvēki zaudētu Visaugstākā aizsardzību un dvēseles glābšanu. Pastāv arī  izņēmuma situācijas, kuras pārvalda tikai vienīgi Dievs, kad dvēsele var tikt glābta arī kristību nepieņēmušam. Kristīti var tikt gan mazi bērni, gan pieaugušie. Bērniem nepieciešami krustvecāki, kuri ir kristīti Trīsvienīgā Dieva vārdā, jebkurā no tradicionāli vēsturiskām konfesijām / baznīcām. Sākot no 14 ~ 16 gadiem krustvecākus var nepieaicināt. Kristība var notikt gan aprasinot, gan aplaistot, gan pagremdējot – pēc iespējām un vēlēšanās. Kristītie tiek apzīmēti ar krusta zīmi, kā arī tad pat saņem eļļas (chrisma) svaidījumu. Kristību veic tikai vienreiz mūžā, to neviens nevar atsaukt vai nomazgāt kā nenotikušu. Kristība savā būtībā ir ļoti nopietns solis, jo atsakot ļaunuma un grēka varai, tiek iegūta Dieva aizstāvība, tai pat laikā iegūstot nopietnu ienaidnieku – to, kurš būdams Kristus uzvarēts, tomēr vēl aizvien pretojas Visaugstākajam.

Dievgalds ir ne tikai Upurgalds, bet vienlaikus tiek svinēts kā Pateicības un Mīlestības galds. Dievgalds HEB ir daļēji atvērtais – pielaiž arī citu vēsturisko konfesiju / baznīcu tradicionāli kristītos, kas atzīst Kristus patieso klātesamību Euharistijas elementos un dievkalpojumā, kas ņēmuši dalību grēksūdzē - vismaz kolektīvajā grēksūdzē konkrētajā dievkalpojumā. Tomēr īpaši būtiska ir individuālā grēksūdze / pastorālās pārrunas, kur jāiet ne retāk kā reizi gadā. Priesteris ir tiesīgs lemt – Dievgalda elementus dalīt tikai draudzes locekļiem, vai dot arī citiem – nepazīstamiem elementus priesteris var nedalīt, dodot tikai stiprinājuma svētību caur roku uzlikšanu. Priesteris vai bīskaps var arī uz zināmu laiku kādu no draudzes locekļiem vai darbiniekiem atstādināt no Sv.Vakarēdiena saņemšanas, ja šī persona grēkojusi, bet nav to patiesi nožēlojusi, vai nonākusi nopietnās pretrunās ar Kristīgās Baznīcas kā tādas, vai HEB nosacījumiem. Sv.Vakarēdiens ir pilnais, tiek dalītas dievmaizītes un vīns (bet ne sula). HEB vadās no ticības, ka Euharistijā Kristus ir patiesi klātesošs (“Real presence”), un ka Kristus pats svēto elementus – caur priesteru rokām un Euharistijas liturģijā izteiktām lūgšanām, pateicībām, svētībām, kosekrācijām. Vai Euharistijā vīns un maize fiziski pārtop par Kristus miesu un asinīm, vai tas notiek Garā, vai kā citādi – HEB uzskata, ka tas cilvēkam paliek vislielākais noslēpums, mistērija – Sv.Vakarēdienā primārais un beznosacījumu upuris ir Kristus, tam atbildot mēs upurējam arī paši sevi Kristū, tiekam vienoti ar Viņu Garā... Specifisks mises upuris HEB netiek veikts – tikai tradicionālā Euharistija, uzskatot ka tā sevī iekļauj "alfu" & "omegu".

HEB kalpotāji sakramentus var pildīt kopā ar citu baznīcu / konfesiju kalpotājiem vīriešiem, kas ordinēti Apustuliskā pēctecībā, kuri atzīst Kristus Reālo klātesamību.

HEB kalpotāji nepilda sakramentus kopā ar baznīcas kalpotājiem, kas ir atkarībnieki, netradicionālas dzimumattiecības piekopjoši, citādi aktīvi grēkojoši.  HEB kalpotāji nepilda sakramentus kopā ar tiem, kas neievēro Baznīcas klasiski tradicionālās pamatnostādnes.

HEB dievkalpojumos var piedalīties arī citu konfesiju / baznīcu pārstāvji un draudžu locekļi, taču viņiem tad jāievēro HEB nosacījumi, t.sk. par pielaidi sakramentiem.

Lūgšanas ir kanoniskās (“Mūsu Tēvs / Tēvs mūsu...”, u.c.), kā arī brīvās lūgšanas un lūgšanas “mēlēs” (valodās...).

Dievkalpojumos, lūgšanās, citos HEB pasākumos parasti tiek lietota valsts valoda, taču var lietot jebkuru citu pēc vajadzības un iespējām.

Dievkalpojumus, sakramentu pildīšanu, lūgšanas u.c. kanoniskās darbības diakoni, priesteri, bīskapi veic ģērbušies atbilstošajos klasiskajos tērpos: alba, stola, dalmātika, ornāta, kakla krusts, u.c. – taču var būt situācijas, kad ikdienas dzīvē ordinētie kalpotāji var pildīt savas funkcijas arī neatkarīgi no ietērpa un piederumu esamības.

Mūzika, kas skan dievkalpojumu, slavēšanu laikā, tiek izvēlēta tāda, lai klātesošiem palīdzētu sirdī un garā svinēt liturģiju, sakramentus u.c., izjūtot vienotību ar Kristu. Var skanēt gan klasiski baznīcas korāļi, gan mūsdienīgas garīgās dziesmas, melodijas. Izpildījums var būt instrumentāls, ansambļi, kori, kā arī var dziedāt draudzes locekļi un citi klātesošie.

 

organizatoriskā struktūra                                                                                                       

Kristus pārstāvji apustuliskajā pārmantotībā ir ordinētie kalpotāji, kas hierarhiski vada Baznīcas dzīvi. Tradicionāli tie ir: diakoni, priesteri, bīskapi / arhibīskapi un HEB Patriarhs. HEB praktiski ir autokefāla – neatkarīga no citām baznīcu struktūrām.

Lēmumi tiek pieņemti, ļaujoties Sv.Gara vadībai un panākot saskaņu (konsensu). Ir situācijas, kad lēmumi tiek pieņemti arī balsojot, taču tas noteikti nav sfērās, kas skar garīgos jautājumus un teoloģiju. HEB vadās no principa, ka ņemot baznicas darbībai par pamatu Sv.Rakstus, jau skaidri ir redzams – Bībelē nav ne vārda par demokrātiju vai toleranci. Bībelē ir viena Dieva patiesība, un mēs ar savām taisnībām, savu izvēli varam būt tikai tuvāk vai tālāk no dievišķās patiesības.

Bīskapi / arhibīskapi “ex officio” ir Rektora Koncila locekļi visās savas diecēzes draudzēs, tāpat kā starptautiskās HEB (ICCEC) visos Koncilos “ex officio” loceklis ir HEB Patriarhs. Jaunveidojamā, misijas draudzē rektors ir diecēzes bīskaps, bet draudzes priesteris pilda rektora funkcijas kā vikārs.

Par diakonu, priesteri HEB ordinē (Apustuliskā pēctecībā, saskaņā ar Romas rituālu) tradicionālā, svētītā laulībā dzīvojošu vai mūka kārtā esošu vīrieti, kas atbilst baznīcas prasībām par izglītību, praksi, u.c. Par diakonu var kļūt no 21 gadu vecuma,  priesterim jābūt vismaz 24 gadu vecam. Par HEB diakonu vai priesteri var kļūt arī citā konfesijā ordinētie, par ko lemj diecēzes bīskaps.

Tiek atzīta, veicināta neordinēto baznīcas kalpotāju, darbinieku (laju) institūcija. Katrs draudzes loceklis vai atbalstītājs var ko veikt, atbilstoši Sv.Gara dāvanām un savām iespējām. Ordinētie baznīcas kalpotāji kalpo caur sakramentālo mistēriju, kamēr iesvētītie palīgi (laji) palīdz ordinētajiem ar praktisko kalpošanu, kas kopā veido garīgo saskarsmes telpu, kas projicējas mūsu dzīvēs. Būtībā tas ir kā simbolisks krusts (kurš pats jau ir simbols), mistiskā, cilvēka prātam tikai nojaušamā veidā caur ticību vieno gara un fizisko pasauli.

Sievietes HEB vada mācības, jaunatnes darbu, mūziku un mākslu, diakoniju, saimniecību, finanses, veic laju sludinātāju pienākumus, u.c., taču tradicionāli, saskaņā ar Sv.Rakstiem netiek ordinētas priesterībā vai par diakoniem.

Draudze veido Evaņģelizācijas, Jauno ģimeņu, Mūzikas, u.c. darba grupas. Sevišķā statusā ir Lūgšanu grupa. Draudzes darba grupu vadītāji kopā veido Draudzes Valdi, kuru vada draudzes priekšnieks.

 

finansējums                                                                                                                              

10 tiesas labticīgai došanai ir liela nozīme, jo tā tiek apstiprināta dalība baznīcas kopībā, un darbos apliecināta ticība, attiecīgi saņemot svētību savam veikumam. 10-tā tiesa ir svarīgs aspekts – cik draudze ir spējīga segt savas darbības vajadzības, atbalstīt savus ordinētos kalpotājus. 

Draudze var saņemt papildus palīdzību no HEB augstākām struktūrām vai partnerdraudzēm.

Var saņemt ziedojumus, dāvinājumus no privātpersonām, organizācijām, uzņēmumiem, u.c.

Var būt ieņēmumi no saimnieciskās darbības, taču draudze tiešā veidā neiesaistās biznesā – iesaistās tikai draudzes locekļi, vai pie draudzes izveidota saimnieciska struktūra.

 

veselības nosacījumi                                                                                                               

Primārais ir gars un gara vajadzības – miesas, materiālās vajadzības ir sekundāras, taču nevajag noliegt arī miesu, jo tā ir templis garam.

HEB locekļi var izvēlēties ēdienu atbilstoši veselībai, ieradumiem. Gavēnis ir ļoti vēlams, taču uzsvars tiek likts uz morālu atteikšanos, garīgu attīrīšanos, nevis tik uz kādu konkrētu ēdienu neēšanu. Bērniem līdz 14 gadiem un slimajiem gavēni neiesaka.

Tiek nosodītas negatīvās atkarības: alkoholisms, narkomānija, smēķēšana, azartspēles, citādi izlaidīgs, izvirtis, grēcīgs dzīvesveids.

HEB neatbalsta eitanāziju – kas savā būtībā ir legalizēts pašnāvības un slepkavības miksējums. Uzskatām, ka eitanāzija ir izmisuma sauciens nesakārtotā sabiedrībā un izriet no sociālajām attiecībām, kas nebalstās uz Radītāja nodomiem.

Noliedzoša ir nostāja pret abortiem,En taču te jāievēro medicīniskie aspekti.

Var apmeklēt ārstus, procedūras, operācijas, asins pārliešanu, lietot nepieciešamās zāles. Lai gan – Dievs ir Tas, Kurš dziedē svarīgāko komponenti cilvēkā – garu, tādēļ HEB nopietni uztver un pielieto dziedināšanu caur lūgšanām, ar svētīto eļļu un ūdeni, caur Sv.Vakarēdienu, kā arī īpašas nepieciešamības gadījumā eksorcismu.

Dziedināšanu nevienam neuzspiež, parasti tā tiek dota tam, kas pats vēlas. Dziedināšana var notikt paralēli ar medikamentozo ārstēšanu.

 

mirušo izvadīšana                                                                                                                    

Ir vēlams, ka mirējs saņem Gandarīšanu un Dievgaldu, kā arī beidzamo svaidīšanu ar eļļu – pie nosacījuma, ja ir kristīts. Kristību var saņemt arī pirms šīs zemes gaitu beigšanas, kristāmajam esot pie pilnas apziņas, darot to pilnvērtīgi un saskaņā ar pamatnosacījumiem. Nedrīkst kristīt pret paša mirstošā gribu.

Var kristīt mirstošu mazu bērnu, ar vecāku (krustvecāku) piekrišanu. Mirušos (t.sk. abortētus embrijus) HEB nekristī.

HEB kalpotāji var izvadīt kristiešus, kā arī nekristītos, traģiski bojā gājušos, nezināmos, nedzīvi dzimušos, pašnāvniekus, tādos gadījumos veicot atbilstošu rituālu un lūdzot par viņiem, nododot tos Dieva tiesas un žēlastības ziņā.

Kanoniski neizvada tos, kas apzināti noraidījuši Dievu, grēkojot pret Sv.Garu – tomēr var būt izņēmumi, ja cilvēks pirms nāves atgriezies pie Dieva – jo viens no baznīcas uzdevumiem ir palīdzēt aizgājēju dvēselēm, tām nonākot pie nāves sliekšņa, kā arī palīdzēt palicējiem sakārtot savas dzīves. Lai gan Baznīcas kalpotāji Dieva vārdā var nosodīt, jebkurā gadījumā galīgais lēmums (sods, piedošana...) paliek Visaugstākā ziņā.

 

ētika, morāle                                                                                                                             

HEB principi ir saskaņā ar kristietības pamatnostādnēm, ar Sv.Rakstiem, ar “brīvās izvēles“ koncepciju, taču ne “brīvās gribas“ koncepciju, jo cilvēks ir brīvs tikai izvēles iespēju robežās.

Dieva likumu un prasību paušana ir ordinēto baznīcas kalpotāju uzdevums, kuriem palīdz laji – neordinētie kalpotāji un ticīgie, draudzes locekļi, kas pastāvīgi pilnveidojas ticībā, cerībā un mīlestībā. Protams, katram patiesam kristietim ir arī tieša saikne ar Radītāju caur Jēzu Kristu.

Nav liegts dienēt (vai būt kapelāniem) valsts militārā dienestā, būt policijā, zemessardzē, citās legālās spēka struktūrās, jo kristietība un pacifisms ir tuvi, tomēr nav viens un tas pats.

HEB savu vietu sociālajās attiecībās saskata “palīdzēšanā iemācīties makšķerēt”, nevis visu laiku “dāvāt zivis” – jo patiešām palīdzēt var tik tam, kurš pats to vēlas, vai vismaz mēģina saprast lietu kārtību.

Tiek nosodīta darbība slepenās organizācijās, grupās, biedrībās.

Nav liegta darbība juridiskajā, komerciālajā, mākslas, izglītības u.c. sfērās jo patiesi kristīgs cilvēks (ne tikai vārdos, bet arī rīcībā...) ir gan kulturāls, gan inteliģents un intelektuāls / zinošs. Tomēr draudzes darbību nav ļauts veidot kā piedēkli sekulārās pasaules norisēm, jo baznīcas primārās funkcijas ir cilvēka gara attīstība un tuvināšanās Dievam caur Kristu, Sv.Gara vadībā, nevis “serviss kristīgā gaisotnē”. Kristietības gars ir – nest Viņa mācību pasaulē, nevis izdabāt cilvēku vājībām, iedomām.

HEB locekļi var darboties politiskās partijās, valsts / pašvaldību iestādēs, būt aktīvi sabiedrības pārstāvji, taču nav ļauts politizēt draudzi. Aktīvu darbību politikā neiesaka ordinētiem kalpotājiem, vadoties no baznīcas un valsts šķirtības. Izņēmuma kārtā  bīskaps var atļaut un dot svētību ordinēta kalpotāja darbībai politikā, valsts pārvaldes / pašvaldības struktūrās. Tādos gadījumos uz laiku, kamēr ordinētais kalpotājs darbojas šais jomās, viņam jāpārtrauc aktīvā darbība draudzē, izņemot liturģisko kalpošanu.

Iepriekšminētā sakarā – HEB nenoraida cilvēktiesību ideālus kā tādus, taču pirmajā vietā liekamas ir Dieva dotās nostādnes un tikai tad sekulārās cilvēktiesības, kurām būtu jābūt saskaņotām arī ar cilvēku pienākumiem – un vispirms pret Visaugstāko...

HEB atzīst tikai vīrieša – sievietes dzimumdzīvi un tradicionālu vienpāra ģimeni.En Ordinētiem kalpotājiem un baznīcas amatpersonām dzīve nenoformētā (brīvā) laulībā nav pieļaujama.

HEB nosoda netradicionālus un gadījuma dzimumsakarus, kā arī prostitūciju. HEB nesvētī brīvās, nereģistrētās laulības (kas nav noformētas ne valsts reģistrā, ne baznīcā) un neatzīst viendzimuma laulībasEn

Grēcīgu dzīvesveidu t.sk. nonākšanu alkohola, narkotiku, u.c. atkarībās, netradicionālu dzimumattiecību praktizēšanu (vai to atbalstīšanu) atklājot ordinētam kalpotājam, darbiniekam, draudzes loceklim, tam tiek piedāvāts atzīt, nožēlot savu rīcību un atgriezties – vajadzības gadījumā veicot pastorālās pārrunas, dodot iespēju saņemt dziedināšanu, kā arī medicīnisko ārstēšanu... Ja konkrētā persona, un jo īpaši – ordinētie kalpotāji vai laji, vai draudzes darbinieki šādu piedāvātu risinājumu ignorē un turpina apzināti grēkot, notiek izslēgšana no HEB vai sevišķi smagos gadījumos ekskomunikācija.

HEB attieksme pret grēciniekiem, t.sk. atkarībniekiem, netradicionālas dzimumattiecības piekopjošiem, u.c. nav ignorēšana vai atstumšana – HEB rāda ceļu Kristus māceklībā, taču izvēle jāizdara cilvēkam pašam. Ikviens, kas ir nonācis riska grupās: jebkura veida atkarībnieki, līdzatkarīgie, ar netradicionālu dzimumorientāciju, u.c. var apmeklēt Dievnamu, nākt uz pastorālām pārrunām ar ordinētajiem baznīcas kalpotājiem, visi, Trīsvienīgā Dieva vārdā tradicionāli kristītie var nākt Gandarīšanas sakramentā – taču jāatceras, ka Dievs uzklausa grēcinieku, bet nepieņem grēku, nešķīstību – vēl jo vairāk apzinātu. Aktīviem grēciniekiem un to atbalstītājiem HEB kalpotāji ir tiesīgi nedalīt Sv.Vakarēdienu, nepielaist tos pie citiem sakramentiem, izņemot Gandarīšanu (tradicionāli kristītajiem), no kā patiesuma atkarīgs turpmākais.

HEB neatraida cilvēkus kuri nonākuši minētajās vai citās problēmās, taču HEB ir strikta savā nostājā pret tāda dzīvesveida ideologiem un apoloģētiem, kuri (varbūt pat piesaucot Dieva Vārdu) būtībā izravē Dieva sēto cilvēko sirdīs...

 

ekumēnisms, sadarbība                                                                                                          

HEB ir tradicionāli liturģiska, pilnsakramentāli evaņģeliska, un vienlaikus arī harizmātiska savās izpausmēs, principiāli pastāvot uz agrīnajiem pirmo g.s. katoliski / ortodoksālās Baznīcas kanoniskajiem pamatpostulātiem, tādēļ HEB atbalsta tādu ekumenismu, kas izriet no Sv.Rakstiem, pirmbaznīcas kristīgajām tradīcijām un doktrīnas, sadarbojoties ar tiem, kas redz nepieciešamību padziļināt kristīgo darbību, pretstatā liberālismam un pārmērīgai tolerancei, jo HEB uzskata, ka daudzās konfesijas un denominācijas, kas izveidojušās Kristīgajā Baznīcā ir reizē gan svētība, gan nopietna problēma. Patiesība ir tikai viena, un tā ir pie Dieva – kamēr taisnība katram var būt sava, esot tuvāk vai tālāk no dievišķās patiesības.

HEB no saviem pārstāvjiem gaida atsaucību pret līdzīgi domājošiem, bet pret citādi domājošiem – iecietību un izpratni, tos ar lēnprātību uzklausot, taču neizpatīkot un nepieļaujot kompromisus par Kristietības pamatpostulātiem, kanoniem  – pastāv citas konfesijas / denominācijas un pat reliģijas, kurās katrs var justies savējais. HEB nevienu ar varu sev nepiesaista, kā arī nevienu ar varu pie sevis neaiztur.

HEB atzīst un ciena vēsturiski tradicionālo konfesiju un to vadītāju autoritāti. Romas Katoļu pāvests, saskaņā ar Sv.Rakstiem un baznīcas tradīcijām, tiek atzīts un cienīts kā “pirmais starp līdzīgiem” visā kopīgajā Kristus Baznīcā, taču HEB neietilpst Vatikāna / pāvesta jurisdikcijā. HEB cienī arī Kenterberijas arhibīskapu kā „pirmo starp līdzīgajiem” Anglikāņu_Episkopāļu konfesijā , lai gan HEB neietilpst Anglikāņu_Episkopāļu ūnijā.

HEB necenšas veidot ekumeniskos kontaktus par katru cenu vai ar visiem ko vien varētu, vai kas to gribētu.

HEB nesadarbojas ar pseidokristiešiem, kuri brīvi traktē Sv.Rakstus, kuri doktrīnu un darbību nebalsta uz Sv.Rakstiem, kas neatzīst vienas, svētas, vispārīgas (katoliski / ortodoksālas), apustuliskas baznīcas autoritāti un sakramentus (Jehovas liecinieki, Mormoņi, u.c.). HEB nesadarbojas ar dažādiem moderniem kultiem (“New Age”, mūnistiem, u.c.), ar tiem, kas sludina destruktīvas vai citādi sabiedrību šķeļošas (sātanisti, u.c.) dogmas. Kristīgās Baznīcas būtība ir nevis bezgalīga, pārprasta, amorfa tolerance, bet gan Dieva gribas, vārda, evaņģēlija sēšana pasaulē.

HEB draudžu locekļi vai arī ordinētie kalpotāji var ņemt dalību to konfesiju / denomināciju sakramentos, kur atzīst Kristus patieso klātesamību („real presence”), Dievu trīsvienībā, Kristus dievišķo un cilvēcisko dabu, u.c. Kristietības pamatpostulātus.

Par krustvecākiem HEB pārstāvji var iet ikvienas citas kristīgās konfesijas / denominācijas pārstāvjiem vai to bērniem – ja vien tas ir pieņemami kristāmajiem. Savukārt HEB pārstāvji saviem bērniem, tuviniekiem par krustvecākiem var lūgt jebkuras klasiski tradicionālas kristīgās baznīcas pārstāvjus (ja nav iespējas aicināt par krustvecākiem  HEB pārstāvjus).

Izņēmuma kārtā var notikt sadarbība ar pasaules citu lielo reliģiju pārstāvjiem, kuri ar cieņu vai vismaz iecietīgi izturas pret kristietību.

HEB vadās no uzskata, ka reliģija ir attiecības starp Dievu un cilvēkiem, no kurām vajadzētu izrietēt attiecībām starp cilvēkiem. Diemžēl tas ne vienmēr tā ir, un ne vienmēr visas attiecības ir uzturamas. Tai skaitā arī ekumenisms iekļaujas Dieva dotajās izvēles iespējās, ko nevajag uzspiest citiem – vai ekumenisma vārdā pakļauties citiem uzskatiem.

 

 

“Tolerance cenšas būt neuzbrūkoša, kamēr mīlestība riskē...

  Tolerance dievina uzskatu dažādību, kamēr mīlestība tiecas uz vienotību...

  Tolerance nemaksā neko, kamēr mīlestība maksā visu...”